Kristīga ģimene. 1. daļa

Kristīga ģimene (saturs un ievads)
Pirmā daļa. Dieva iedibinātā kārtība ģimenei
Otrā daļa. Jēzus klātbūtnes vingrināšana

PIRMĀ DAĻA

Dieva iedibinātā kārtība ģimenei

Dievišķā kārtība ir tāds autoritātes un atbildības sakārtojums, kādu to nosaka Bībele: Ikkatra vīra galva ir Kristus, bet sievas galva ir vīrs, bet Kristus galva ir Dievs (1.Kor.11:3). Bērni, klausait saviem vecākiem visās lietās, jo tas patīk tam Kungam (Kol.3:20).

Dievs ir iedibinājis ģimeni saskaņā ar pakļautības principu. Katrs ģimenes loceklis dzīvo zem tās “galvas” autoritātes, kādu ir norādījis Dievs.

 

Vīrs dzīvo zem Kristus autoritātes un ir atbildīgs Kristum par ģimenes vadīšanu un apgādāšanu. Sieva dzīvo zem sava vīra autoritātes, un ir viņam atbildīga par to, kā viņa ved mājsaimniecību un aprūpē bērnus. Bērni dzīvo zem abu vecāku autoritātes. Pēc būtības pār bērniem tomēr paliek viena autoritāte. Mātes autoritāte ir atvasināta. Viņai ir autoritāte pār bērniem vīra vārdā un vīra vietā. Tam ir liela nozīme attiecībās starp māti un bērniem (par to būs runa nākamajā nodaļā).

Tādējādi Dievs ir strukturējis ģimeni skaidrās autoritātes un atbildības līnijās. Ir svarīgi no paša sākuma atzīt šo struktūru, jo to mūsdienās maz izprot un vēl mazāk praktizē. Taču Dievs ir darījis ģimenes labklājību un laimi pilnīgi atkarīgu no Viņa dievišķās kārtības ievērošanas.

Katra novirze no Viņa gribas rada kroplību, kas ārstējama, vienīgi atgriežoties pie sākotnējās kārtības.*

1. nodaļa

Dieva iedibinātā kārtība dzīvesbiedriem

Dieva iedibinātā kārtība dzīvesbiedriem visskaidrāk norādīta tad, kad Bībele sniedz pirmo paskaidrojumu par vīra un sievas attiecībām: Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu (1.M.2:24). Vārdi “pieķersies savai sievai” ietver katru vīra un sievas attiecību aspektu. Starp dzīvesbiedriem nevar rasties neviena problēma, kuras atrisinājums nebūtu atrodams, kad dziļāk izprotam, ko nozīmē pieķerties un kļūt par “vienu miesu” ar savu dzīvesbiedru.

Dievs mūs ir veidojis vīrieti un sievieti; tā ir Viņa radīšanas akta būtiska daļa. Tā ir daļa no Dieva paša visdziļākās atklāsmes. Kad Viņš radīja cilvēku pēc sava tēla, Viņš neradīja tikai vīrieti vien. Tur kaut kā pietrūka. Tāpēc Dievs teica: Es tam darīšu palīgu, kas atbilstu viņam (1.M.2:18). Viņš radīja sievieti. Tagad būtne bija pilnīga. Vīrietis un sieviete nāca kopā laulībā, pauzdami Dieva pilnības ideālu.

Tas ir Dieva nodoms, ka vīram jāatrod sev dzīvesbiedre. To apliecina pat statistika. Pasaulē piedzimst apmēram vienāds skaits vīriešu un sieviešu. Pēc kara, kad vīriešu skaits samazinās, notiek kas pārsteidzošs: nākamajā paaudzē īpaši ražīgi dzimst zēni. Tā notika Eiropā tūlīt pēc kara. Vienas paaudzes laikā dzimumu līdzsvars atkal atjaunojās.

Seksa loma

“Labāks rezultāts, ievērojot izgatavotāja instrukcijas” – ieteikts parastas zāļu pudelītes pavadlapiņā. Ja šāds padoms ir labs vienkāršam medicīniskam līdzeklim, cik daudz vairāk to vajadzīgs ievērot, lai atveseļotu slimas laulības attiecības! Filmas, televīzija, romāni, žurnāli un afišu stabi mūs pastāvīgi bombardē ar aplamām idejām par seksu. Sekss nav 20.gadsimta Holivudas izgudrojums. To ir radījis mūžīgais, svētais Dievs, un Viņš arī devis mums skaidras instrukcijas, kā tam izpausties laulības attiecībās. Seksuāla savienošanās laulībā ir brīnumains Dieva noslēpums. Tas laulībā aizņem samērā mazu vietu. Pat jauni, tikko apprecējušies pāri tikai relatīvi nelielu laiku veltī seksuālai aktivitātei. Taču bez šīs savienošanās laulība nav laulība. Tā ir kā automašīnas motora svece: maza, bet būtiska; tā liek visam mehānismam darboties.

Mēs sakām, ka seksuāla savienošanās ir noslēpums, tāpēc ka nekāda prāta gudrība nevar pilnīgi izskaidrot tās spēcīgo un visaptverošo iespaidu uz laulību, un patiesībā uz visu dzīvi. Kaut arī pamatā ir fizisks akts, tas iedarbina kaut ko vairāk par fiziskām sajūtām. Kaut arī primārais mērķis ir dzīvības došana, parasti tas notiek ne ar šo nolūku; patiesībā šāds rezultāts biežāk ir nevēlams, tai pašā laikā nemazinot vēlēšanos pēc savienošanās. Tas tā sapludina un vieno divus cilvēkus, ka Bībele viņus nosauc par “vienu miesu”, tomēr neviens cits cilvēcisks akts tik vienkāršā veidā neizceļ katras personas identitāti un pašapziņu. Tā ir dziļa un pilnīga sevis atdošana, padošanās otra radīšanas spējai. Taču jo veiksmīgākas attiecības, jo lielāku apmierinājumu gūst abi partneri.

Kristiešiem ir tendence attieksmē pret seksu krist divējādos maldos. Vieni maldi ir to uzskatīt par neizbēgamu ļaunumu. Tas nāk no sengrieķu uzskata, ka ķermenis ir ļauns pēc būtības un to vajag pēc iespējas nomākt un apspiest, lai kļūtu patiesi “garīgs”.

No šīs idejas pilnīgi brīva nav arī Jaunā Derība. Rakstot korintiešiem, Pāvils stingri aizstāv celibātu, ar pieļāvumu: Bet, ja tie nevar atturēties, tad lai dodas laulībā, jo labāk iedoties laulībā nekā kaist kārībā (1.Kor.7:9). Kā tas ir ar daudzām aplamām idejām, arī ticībā ļaunuma īpašai saistībai ar ķermeni neapšaubāmi ir patiesības elements.

Ir labi apzināties, kāds spēcīgs potenciāls mājo mūsu seksuālajā tieksmē. Mūsu miesā patiešām ir viegli pamodināt iekāri. No tā jāpiesargās visu mūžu. Bet tam nevajadzētu mest ēnu uz seksuālajām attiecībām starp vīru un sievu. Dievs radīja vīrieti un sievieti ar spēju gūt seksuālu prieku un ir paredzējis viņiem to baudīt laulībā.

Šie pirmie maldi – uzskatīt, ka sekss ir zemisks, apkaunojošs un ļauns – šodien nerod aizstāvjus. Pat viskonservatīvāko baznīcēnu nepieķersim turamies pie Viktorijas laika klīrības. Tomēr jāpiebilst, ka dažu kristiešu neapzinātā attieksmē tā joprojām dzīvo. Savu apzināto attieksmi mēs varam mainīt samērā viegli. Neapzinātajai ir tieksme stūrgalvīgi turēties pie vecajiem paraugiem.

Vēršoties pret pirmajiem maldiem, kristiešiem ir tieksme krist otros, daudz viltīgākos. Tā ir tendence pār-garīgot seksu.

Ak, mēs jau nedomājam nekādu slepenu, nerātnu attieksmi. Nē, nē. Tam mēs esam pārāk izglītoti. “Sekss ir skaists.” “Sekss ir brīnišķīgs.” “Sekss ir divu personu pilnīga saplūsme, mīlestības izpausme, kas aptver visu cilvēka būtību – vienlaicīgi fiziska, intelektuāla un garīga sastapšanās.” “Sekss ir pilnīgas atdošanās akts.” “Seksuālais akts ir pilnībā garīgs.” “Seksuālā aktā vīrietis un sieviete izteic būtisku kopību, kas savieno viņu atšķirtību.” Tas viss varētu būt vairāk vai mazāk patiesi, ja padarām seksu par intelektuālu diskusiju objektu. Bet kur ir vīrs, kas apkampj savu sievu ar cēlām domām par “būtisku kopību, kas savieno viņu atšķirtību”? Tas nebūtu vīrietis, bet kristīgais seksa apoloģēts, kas iedomājas, ka ir aicināts pacelt seksu no pasaulīguma līmeņa, kādu tas, šķiet, neizbēgami ieņēmis. Vai nav neviena, kas pateiktu, ka sekss sagādā prieku?

Kāda sieviete reiz bija tik pārdroša, ka to pateica, vadīdama neiztrūkstošo “zēnu – meiteņu attiecību” pārrunu, bez kuras nevar iztikt neviena pusaudžu Bībeles nometne. Dažu pieaugušo uzacis saraucās, it kā būtu izpausts kāds briesmīgs noslēpums. Bet vēlāk pienāca viena no meitenēm un teica: “Man ļoti patika, ka jūs to nosaucāt par prieku. Visi vienmēr saka, ka tas ir lieliski, bet man šķita, ka tiem tas diez ko nepatīk, tāpēc ka viņi ir pārāk svēti.”

Seksa filosofi šķiet nespējīgi pieņemt faktu, ka fiziska un emocionāla bauda ir dominējošā iezīme seksuālās attiecībās. Tas neizklausās pietiekami cienījami. Vārdos viņi tiecas pacelt seksu, viņuprāt, augstākā plāksnē, to aprakstot gandrīz vai transcendentos terminos. Šāda garīguma piešķiršana tomēr nepadara seksu garīgāku. Tā galu galā ir tāda anēmiska atpakaļ krišana pagāniskajā auglības ritā, kas seksam piešķīra mistisku nozīmi.

Bībele nenodarbojas ar filosofēšanu par seksu. Pilnīgas laulības attiecības ir aprakstītas kā simbols Kristus attiecībām ar draudzi (Ef.5:32). Bet, kad runa ir par seksuālām attiecībām kā tādām, pret tām izturas ļoti praktiski – kā pret fizisku aktu ar ļoti spēcīgu emocionālu dzinējspēku.

Būtu grūti atrast pasaulīgāku attieksmi pret seksu kā: Vīrs lai izpilda savu pienākumu pret sievu un sieva pret vīru. Neatraujieties viens otram…lai sātans jūs nekārdinātu jūsu nesavaldības dēļ (1.Kor.7:3,5). Un tā ir vienīgā Jaunās Derības nodaļa, kas dod šādu specifisku padomu seksuālajām attiecībām laulībā!

Sekss ir laulības viens aspekts. Kā jebkura lieta laulībā, tas pildāms, cik labi vien iespējams, bet tam nav jāļauj iekrāsot visus citus laulības aspektus. Ilustrācijai: kad ģimene apsēžas pie pusdienu galda, vīrs vēlas, lai sieva būtu laba gatavotāja. Tā ir viņas kalpošana šajā situācijā. Kad bērni slikti uzvedas, sieva sagaida, ka vīrs viņus veiksmīgi disciplinēs. Ja viņš ir neefektīvs disciplinētājs, nebūtu saprātīgi, ja viņa sāktu žēloties: “Mana ābolkūka tev gluži labi patika, bet ar bērniem tu netiec galā!” Viņas ābolkūka viņam patiešām labi garšoja. Taču tur nav atrisinājums bērnu disciplinēšanas problēmai. Tomēr seksuālajām attiecībām bieži mēģina uzvelt šādu smieklīgu atbildību. “Tevi tikai sekss interesē. Kāpēc tu kādreiz neizslēdz to televizoru, lai mēs varētu parunāties?” Tas, ka kāds atrod prieku seksuālās attiecībās, ir pilnīgi normāli. Ja pietrūkst laika sarunām, tā ir cita problēma un tā risināma citā sfērā.

Vīriem un sievām vajadzētu gūt prieku no kopīgajām attiecībām. Paradoksāli, bet atslēga uz to ir pieņemt savas seksuālās attiecības tādas, kādas tās ir – pat ja tajās ir kādas problēmas un vilšanās. Labas seksuālās attiecības var nerasties pašas no sevis. Tās var prasīt laiku un gudru attieksmju saskaņošanu.

Atsaukšanās laulības seksuālajās attiecībās, tāpat kā mīlestībā vispār, ir vairāk saistīta ar gribu nekā mēs domājam. Nav jāgaida uz ekstātiskām sajūtām. Pat stājoties attiecībās pienākuma pēc, var izaugt un veidoties laimīgas attiecības. Patiešām, katrā laulībā ir reizes, kad viens vai otrs partneris piedalās seksuālās attiecībās vairāk pienākuma un nevis kaisles dēļ. Tāda attieksme nav necieņa ne pret aktu, ne pret partneri.

Kāda sieviete, kuras laulībā bija laimīgas seksuālas attiecības, klausījās kādu savu draudzeņu žēlošanos, ka “viss, ko viņu vīri vēlas, ir sekss.” “Jums vajadzīga,” viņa teica, “tāda mazliet bohēmiska attieksme – te es esmu, nāc un lieto mani.” Tā varbūt izklausās pārāk prozaiska attieksme pret seksu, bet piedāvā vairāk potenciālas laimes nekā nereālā tieksme visu atstāt jūtu ziņā. Vēl vairāk, tas atbilst Bībeles padomam, kas saka: Sievai nav noteikšana par savu miesu, bet vīram; un tāpat vīram nav noteikšana par savu miesu, bet sievai (1.Kor.7:4). Vienkāršā valodā tas nozīmē: ja viens partneris vēlas seksuālas attiecības, otram uz šo vēlēšanos jāatbild. Ja vīrs un sieva pieņem šo pazemīgo pieeju seksam, viņi ar to būs apmierināti – jau ar to vien, ka tas balstās realitātē un nevis kādā mākslīgā un neiespējamā ideālā.

Dzīvošana šķirti un laulības šķiršana

Sabiedrībā pieņemts, ka laulība ir līgums starp divām personām, kuru var anulēt, ja ir pietiekams iemesls. Ar šādu ierobežotu priekšstatu par laulību ir dabīgi, ka sabiedrība atradīs visādus ieganstus laulību šķirt un pat praktizēs izmēģinājuma laulības, lai pārliecinātos, kā tas darbosies.

Kad farizeji nāca pie Jēzus, lai Viņu pārbaudītu laulību jautājumā, Jēzus viņiem atbildēja: “Vai neesat lasījuši, ka Radītājs iesākumā tos radījis kā vīru un sievu, un sacīja: tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas; un šie divi būs viena miesa.- Tātad viņi vairs nav divi, bet viena miesa; ko nu Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt” (Mt.19:4-6).

Maleahijas 2.nodaļā teikts, ka Dievs ienīst laulības šķiršanu. Bībele neatstāj vietu šaubām: laulība domāta visam mūžam; dzīvošana šķirti un laulības šķiršana ir pretēja Dieva pavēlei.

Mēs to atmetam kā tukšu apgalvojumu, kaut arī atzīstam Jēzus minēto izņēmumu (Mt.5:32) un to, kuru atzina Svētais Pāvils (1.Kor.7:15) [šai jautājumā iesakām grāmatu Divorce and Remarriage by Guy Duty.- Bethany Fellowship, Minneapolis, Minnesota]. To laulību skaits, kas patiešām tiek šķirtas uz Rakstos pieļauto izņēmumu pamata, ir minimāls, un iemesls tam ir vienkāršs. Kur viens no partneriem grib dzīvot saskaņā ar Rakstiem, laulība reti nonāks pie šāda iznākuma. Vēl viens citāts no Bonhēfera: “Dievs dara jūsu laulību nešķiramu. Viņš to aizsargā no jebkurām briesmām, ārējām vai iekšējām; Dievs pats garantē laulības nešķiramību. Nekādi kārdinājumi, nekādas cilvēciskas vājības nevar šķirt to, ko Dievs savieno; patiešām, kas to zina, tas var droši teikt: ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.”

Kristiešiem jāatzīst, ka, pieņemot Kristus vārdu, viņi pieņem citādu laulības izpratni, nekā to atļauj valsts. Mārtiņš Luters atzina, ka valsts autoritātes var pieļaut laulības šķiršanu. Bet viņš līdz ar to arī paskaidroja, kādas sekas tas izraisītu kristietim: “Kur kristiešu nav vai arī tie ir novirzījušies un neīsti kristieši, tur ir labi, ka autoritātes atļauj viņiem, kā pagāniem, atmest savas sievas un ņemt citas, lai viņiem savas nesakārtotās dzīves dēļ vismaz nebūtu jāpiedzīvo divas elles – šeit un tur. Bet lai viņi apzinās, ka ar savu šķiršanos viņi pārstāj būt kristieši un kļūst pagāni, un ir nolādētā stāvoklī.” [Luther`s Werke, Ed. Erlangen, 51.sēj., 37.lpp.]. Pret to rodas dabīgs iebildums, kas nevienu nepārsteigs: ja laulība ir nešķirama, ja vīrs un sieva ir savstarpēji saistīti uz mūžu, tad nelaimīga laulība ir neizsakāmi liels ļaunums. Jā, tā tas ir, un tā tam jābūt. Nesakiet, ka šāds sods ir pārāk smags jaunības vieglprātībai, kas noteica izvēli. Šī vieglprātība ir pelnījusi visbargāko sodu, jo tā ir padarījusi visnopietnākās un svētākās no visām cilvēku attiecībām par izpriecu, bezrūpību un juteklisku apmierinājumu.*

Ja patiešām nevainīgam cilvēkam ir jānes nelaimīgas laulības nasta, tad pat viņa ciešanās ir cerība; un arī tajās cilvēkam ir Dieva klātbūtne, tā ir visveselīgākā šķīstīšanas un morālas disciplinēšanas skola: zemes dzīves laimei zaudētie gadi kļūst par ieguvumu mūžībai.*

Cilvēkiem, kas par laulības galveno mērķi un uzdevumu uzskata personīgu laimi, tas šķitīs neciešami bargi. Taču jautājums ir, vai Dievs to uzskata par pārāk bargu. Dievs nekautrējas likt saviem bērniem paciest kādas grūtības, ja tas ir labākais veids, kā panākt Viņa mērķus. Var gadīties, ka dažiem jāpiecieš nelaimīga laulība tādēļ, lai saglabātu laulības kā Dieva institūcijas stabilitāti. Tas būtu mazāks ļaunums, nekā laulības pilnīgs sabrukums, kā to redzam mūsdienās. Mēs nespējam apturēt šos uzplūdus sabiedrībā kopumā. Bet kristieši var izlemt dzīvot pēc Dieva likumiem, neskatoties uz apkārtējā pasaulē valdošajām normām.

Arī kristiešu mācītājiem un padomdevējiem nevajadzētu mīkstināt Dieva likumu aiz iedomātas līdzjūtības un rūpēm pret tiem, kas nokļuvuši nelaimīgas laulības situācijā. Pienāk reizes, kad kristietim ir jāiesaka paciest grūtības Kristus dēļ, un šī ir tāda reize. Laulības šķiršana ir pietiekoši liels ļaunums vispirms cilvēkam pašam. Kalifornijā, kur šķirto laulību skaits ir gandrīz divreiz lielāks par Savienoto Valstu vidējo, statistika rāda, ka šķirto personu vidū ir ievērojami augstāks vispārējas saslimšanas, alkoholisma, psihisku slimību, mātes un bērna veselības problēmu un pašnāvību līmenis [Dr.Lester Breslow, director, California Dept. of Public Health]. Sabiedrībai kopumā nodarītais ļaunums ir pat lielāks.

Laulības šķiršanas likumi, visticamāk, tika radīti cilvēcisko interešu labumam. Bet aiz tiem stāv mūsu laika gars, nevis mīlestības gars. Tā kā laulība ir dārgs iestādījums un visas sabiedrības stūrakmens, mūslaiku destruktīvais gars visspēcīgāk izpaužas tieši mūsu laulības šķiršanas likumos. Neviena muļķība nav lielāka vai liktenīgāka par iedomu, ka iespējams aizsviest vējā tikumību, saglabājot reliģiju; padarīt vaļīgākas laulības saites, bet nostiprināt valdības pozīcijas; ļaut iznīcībai Dieva iedibinātu visas cilvēces labklājības pamatu, bet valstij radīt pašizgudrotus balstus: dzelžainu apspiešanu un veiklu izspiegošanu.*

Taču vislielāko ļaunumu tas radīja Kristus autoritātei un valdīšanai, jo laulības šķiršana ir tiešā pretrunā Viņa vārdam: “Ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt” (Mt.19:6). Kristus teica šos vārdus, dziļi apzinoties laulības centrālo vietu Dieva mūžīgajā plānā cilvēcei. Cilvēks, kas aizskar tik nopietnu Kristus vārdu, sagādā sev nopietnas garīgas briesmas. Apustuļi aktīvi mudināja ļaudis upurēt īslaicīgu laimi mūžīga ieguvuma dēļ, un mums vajadzētu darīt tāpat. Labāk lai vientulīga vai nelaimīga dzīve, nekā nožēla visā mūžībā.

Savstarpēja cieņa

Savstarpēja cieņa un savas Dieva norādītās vietas atzīšana ir galvenie nosacījumi laimei laulībā.*

Cienīt savu dzīvesbiedru nozīmē redzēt viņu ne tikai kā indivīdu, bet kā tādu, kas Dieva nolikts svētā stāvoklī. Mēs cienām personu, kas sabiedrībā ieņem augstu stāvokli, jo respektējam viņa amatu. Cik daudz vairāk būtu jāciena cilvēks, kas mums nolikts blakus laulībā: būt Dieva ieceltam par vīru vai sievu nozīmē atrasties visaugstākajā cieņas un uzticības stāvoklī Viņa valstībā.

Cieņa ir būtiska mīlestības sastāvdaļa. Ja tās trūkst, mīlestība pārstāj būt mīlestība; paliek tikai kaisle. Savstarpēja cieņa pasargās laulību neizbēgamajos kāpumos un kritumos, kādus tā sastaps. Ja vīra maigums un gādība par savu sievu ir atkarīga no tā, kā viņa izskatās vai kā šodien jūtas – ja sievas cieņa pret vīru šūpojas līdzi viņas noskaņojumiem vai tam, cik labi, viņasprāt, vīrs apmierina viņas ieceres un prasības – tāda laulība atrodas uz nedroša pamata. Mīlestība ir kļuvusi par mainīgo noskaņojumu un jūtu ķīlnieci. Dievs paredzējis, ka mīlestību būvējam uz stabilāka pamata. Šis pamats ir cieņa pret to stāvokli, kādā Dievs dzīvesbiedru ielicis.

Dievs nekad neizraisa intīmas mīlestības jūtas starp diviem cilvēkiem, balstoties vienīgi uz viņu dabisko savstarpējo pievilcību. Viņš neieved vīrieti un sievieti tuvībā, tad sakot: “Tagad mīliet viens otru; ja redzēšu, ka jūsu mīlestība ir diezgan stipra, Es to svētīšu ar laulību.” Iemīlēšanās ir brīnišķīga pieredze, un tur, kur to pavada kautrība un atturība, Dievs priecājas līdzi. Tā var kļūt par ceļu, kas aizved divus cilvēkus laulībā. Bet Dievs neceļ laulību tikai uz dabiskās pievilcības pamata. Laulību sprediķī savai radiniecei Dītrihs Bonhēfers teicis: “Tāpat kā par karali dara kronis un nevis tikai vēlēšanās valdīt, tā arī laulība un nevis tikai jūsu savstarpējā mīlestība jūs savieno kopā Dieva un cilvēku priekšā. Cik augstāks par cilvēku ir Dievs, tik augstāks laulības svētums, tiesības un apsolījumi pāri mīlestības svētumam, tiesībām un apsolījumiem. Tā nav jūsu mīlestība, kas stiprina laulību, bet no šī brīža laulība stiprinās jūsu mīlestību.”

“Romantiska mīlestība kā vienīgais dzīvotspējīgais pamats laulībai” – tā ir viena no mūsu kultūras aksiomām, kas nav pētīta un tādēļ tai akli seko. Mēs ar prieku pieņemam, ka tas ir vienīgais laulības pamats, kas savienojams ar cilvēka brīvību un cieņu, un, tā kā šai formulā parādās vārds “mīlestība”, tam jābūt arī kaut kam kristīgam.

Daudzās kultūrās par laulībām vienojas potenciālā līgavaiņa un līgavas ģimenes. Mūsu kultūrā šāda prakse liktos neciešama. Mums šķiet neiedomājami, ka šādi noslēgta laulība varētu būt laimīga. Ja arī būtu, mēs to pierakstītu vienkāršai sakritībai. Tomēr laimīga laulība nav mūsu kultūras izgudrojums. Mūsu kultūras izgudrojums ir uzskats, ka romantiska mīlestība ir vienīgais saprātīgais pamats laulībai. Jājautā tikai, vai, sekojot šim uzskatam, mūsu kultūra ir radījusi mazāk nelaimīgu laulību. Laulības šķiršanu skaits gan liek vismaz brīnīties.

Attiecībā uz kristīgu laulību romantiskās mīlestības raksturs un vieta būtu pārskatāmi. Mums ir tieksme tai piešķirt autonomu autoritāti pār laulību. Mīlestība ir kaut kas, kas vienkārši ir: vai nu tā jums ir vai nav, tur jūs neko daudz nevarat darīt. Ilūzijas zaudējušais jaunais pāris atklāj, ka “mēs viens otru vairs nemīlam” un ar asarām secina, ka viņu laulība ir pazaudējusi savu būtisko eksistences pamatu.

Mīlestība ir būtiska laulības sastāvdaļa. Bet laulība nav atkarīga no tās. Drīzāk mīlestības pastāvēšana ir atkarīga no laulības. Laulība piešķir mīlestībai stabilitāti un pastāvīgumu, tur tā var augt un nobriest. Laulība glābj mīlestību no spēcīgu, bet nenobriedušu jūtu tirānijas. Tā piespiež cilvēku izdzīvot grūtos brīžus un sasniegt jaunus mīlestības un saprašanās dziļumus.

Nekad nevajadzētu pieļaut, ka mīlestība tiranizē laulību un draud ar šķiršanos. Pāriem, kuri nonākuši pie slēdziena “mēs vairs nemīlam viens otru”, vajadzētu vienkārši teikt: ”Tagad sāciet mācīties!” Kad esam stājušies laulībā, Dievs liek mums mīlēt vienam otru. Mīlestība no Dieva viedokļa nav pamats laulībai, bet gan sekmīgas laulības iznākums vai rezultāts. Tas ir daudz vairāk gribas jautājums, nekā mēs domājam. Mēs kopjam un attīstām mīlestību ar sava prāta izvēli. Laulībā mēs neesam bezpalīdzīgi mīlestības ķīlnieki. Drīzāk vingrinām mīlestību būt par mūsu laulības atsaucīgu kalponi.

Šāda mīlestība neaug pēkšņu jūtu smilšainajā zemē. Tā sakņojas savstarpējas cieņas auglīgajā augsnē. Sieviete tur godā savu dzīvesbiedru, kuru Dievs viņai piešķīris ar vārdu “vīrs”; vīrs līdzīgi lolo sievieti, kuru Dievs pagodinājis ar vārdu “sieva”. Bijība pret to cieņu un godu, kādu Dievs dāvājis dzīvesbiedram, nodrošina izturīgu pamatu mīlestībai laulībā. Uz šī pamata var celt mīlestību, kādu apraksta Svētais Pāvils:

Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā panes visu. Mīlestība nekad nebeidzas (1.Kor.13:4-8).

Mīlestība ir noslēpums

Bībele neskatās uz laulību kā sabiedrisku līgumu starp divām personām, kas pēc patikas anulējams, tā uzlūko laulību kā noslēpumu. Svētais Pāvils raksta efeziešiem: Tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai un abi kļūs par vienu miesu. Tad viņš turpina: Šis noslēpums ir liels; es to attiecinu uz Kristu un draudzi (Ef.5:31-32). Citiem vārdiem, jūsu laulība – un katra kristīga laulība – ir kā atspulgs attiecībām starp Kristu un draudzi.

Tāpēc, pretēji dabīgai domāšanai, laulībā daudz patiesa prieka nāk no došanas, nevis no saņemšanas. Jo laulības modelis ir attiecības starp Kristu un Viņa draudzi. Pasaulei katrā kristīgā laulībā vajadzētu saredzēt šo savstarpējo došanu un uzupurēšanos, kas raksturo Kristus un draudzes attiecības.

Cik daudz vīrietim iespēju dot ik dienas – lai apliecinātu savai dzīvesbiedrei Tā mīlestību, kas atdeva dzīvību par savu Līgavu! Cik daudz sievietei iespēju dot ik dienas – lai apliecinātu draudzes uzticību (kā Ef.5:24 un 27: …paklausīga Kristum… bez traipa, bez krunkas… svēta un bez vainas)! Tas nav tikai ideāls, tas ir Svētā Gara plānots mērķis katram kristīgam pārim.

2. nodaļa

Dieva iedibinātā kārtība sievām

“Dāmām priekšroka” – tāds ir populārs teiciens attiecībā uz sabiedrībā pieņemto kārtību. Arī Bībele lieto šo pašu principu, runājot par Dieva iedibināto kārtību ģimenei, un tā varbūt nav nejaušība: ģimenē sieva ir saite starp vīru un bērniem; ja viņa dzīvos pēc dievišķās kārtības, tad tajā tieksies iekļauties arī vīrs un bērni. Tādēļ, skaidrojot dievišķo kārtību ģimenei, Raksti vispirms uzrunā sievu: Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem kā tam Kungam. Jo vīrs ir sievas galva, tāpat kā Kristus ir draudzes galva, būdams savas miesas Pestītājs. Bet, kā draudze ir paklausīga Kristum, tāpat arī sievas saviem vīriem visās lietās (Ef.5:22-24). Pati doma “būt paklausīgai” (vai “pakļautai, padevīgai” – angļu tulkojumā. M.D.) modinās negatīvas jūtas daudzās spējīgās un inteliģentās sievietēs, kuras domā, ka tas nozīmē būt neaktīvai, nenozīmīgam kājslauķim –

Vīriņ, vīriņ, izbeidz strīdu,

Beidz jel dīki murgot;

Kaut ar esmu tava sieva,

Verdzene gan tomēr ne! (Bērnss)

Dievs tomēr ar paklausību domā kaut ko citu. Būt paklausīgai nozīmē parādīt pazemīgu un saprotošu pakļaušanos iedibinātai kārtībai vai autoritātei. Viņš dod par paraugu draudzes paklausību Kristus valdīšanai. Tur nav nekā pazemojoša, tas ir draudzes gods! Dievs deva šo sievas paklausības likumu ne tāpēc, ka Viņam būtu nepatika pret sievietēm; gluži pretēji, Viņš iedibināja šo kārtību sievietes aizsardzībai un mājas saskaņai. Viņš vēlas sievieti dzīvē pasargāt no rupjām sadursmēm. Raksti neko nezina par 50:50 “demokrātiskām laulībām”. Dieva kārtība ir 100:100. Sieva ir 100% sieva, vīrs ir 100% vīrs.

Dievs ir devis sievām iespēju brīvi izvēlēties šo paklausības lomu, tāpat kā Jēzus izvēlējās būt paklausīgs Tēvam. Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei! Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis… (Fil.2:5-9). Dievs godā ne tos, kas turas pie savām “tiesībām”, bet tos, kas labprātīgi izvēlas Viņam paklausīt.

Laba sieva ir “cildenāka nekā visdārgākā pērle”

Katrīna Maršala (Marshall) grāmatā Vīrs, vārdā Pēteris stāsta, kā viņas tagadējais vīrs tiecas pacelt sievieti uz pjedestāla. Viņa citē no kāda viņa sprediķa: “Mūsdienu meitenes uzstāj, ka viņām nepieciešams kaut ko nopelnīt, lai iekārtotu savu māju; ar vīra ienākumiem vien nebūs pietiekami. Reizēm tā var gadīties, bet to vienmēr vajadzētu uzskatīt par bēdīgu nepieciešamību, nekad par kaut ko sievietei normālu. Parasta sieviete, ja viņa visu savu laiku atdod mājai, savam vīram un bērniem… ja viņa cenšas izprast sava vīra darbu… iegrožot viņa egoismu, vienlaicīgi ceļot viņa pašapziņu, apslāpēt viņa vīrieša iedomību, bet atbalstīt visas viņa cerības, veidot ap ģimeni patiesu draugu loku… ja viņa nodrošina mājās kulturālu gaisotni, mīlestību uz mūziku, skaistām mēbelēm un dārzu… Ja viņa to visu varētu, tas nozīmētu visa mūža darbu, kas prasītu visu viņas spēku, visu pacietību, ikkatru Dieva doto talantu un vispilnīgāko mīlestības upuri. Tas prasītu visu, kas viņai ir, un vēl vairāk. Un viņa atklātu, ka tieši tam viņa ir radīta. Viņa apzinātos, ka piepilda Dieva plānu. Viņa būtu visuma Suverēnā Valdnieka darbabiedre.”

Salamana pamācību grāmatas 31:10-31 rāda Bībeles vispilnīgāko ainu, kādai vajadzētu būt labai sievai. Viņa ir spējīga, uzņēmīga, čakla strādniece; viņa ir laipna gudra, uzticama un mundra, rosoties pa māju un ārpus tās. Viņa apzinās savu vērtību. Viņa saprātīgi lieto savu prātu, fizisko spēku un savu dievbijīgo raksturu. Viņa dara dzīvi bagātu savam vīram, bērniem un nabagiem ārpus ģimenes loka. Izcila sieviete!

Un kas iedarbina visu šo radošo aktivitāti? Vai vīrs, kas ar pātagu rokā uztur viņu paklausībā? Gluži pretēji, vīrs viņai izsaka neapšaubāmu atzinību, slavē viņu: “Daudzas sievietes ir lieliskas, bet tu pārspēj visas.” Tur, kur vīrs skarbi pieprasa sievas paklausību, Dieva iedibinātā kārtība ir aizsviesta projām, un ir palikusi tikai cilvēciska autoritāte. Bet tur, kur arī vīrs pilda savu Dieva paredzēto lomu – tas ir: Vīri, mīliet savas sievas un neesiet skarbi pret viņām (Kol.3:19) – tur sievas paklausība plūst kā savstarpējas mīlestības un uzticības strauts, kā nepārspējams tikuma un gara skaistums.

Kas var atrast labu sievu?

Tā ir vērtīgāka par dārgakmeņiem,

Vīra sirds viņai uzticas.

Paklausība kā aizsardzības līdzeklis

Pasaulē sieviete ir fizisku uzbrukumu objekts, un tādēļ viņai ir vajadzīga vīra aizsardzība. Tas ir universāls fakts, kas pastāvējis un ir ierakstīts visu laiku un kultūru tautu likteņos.

Sievietes ievainojamība neizpaužas tikai fiziskajā līmenī vien. Viņa ir viegli ievainojama arī emocionāli, psiholoģiski un garīgi. Arī šeit viņai ir vajadzīga vīra autoritāte un aizsardzība.

Aizkaitināts kaimiņš sit pie ārdurvīm. Kad atver sieva, kaimiņš ļauj vaļu sūdzību straumei, jo ir atsisti daži zediņi žogam starp jūsu abu dārziem, un, visticamāk, to izdarīja jūsu bērni, tādēļ jums to pienākas salabot.

“Es parunāšu par to ar savu vīru,” atbild sieva. Tas nav noraidījums, bet pienācīga atbilde sievai, kas dzīvo zem vīra autoritātes un viņa aizsardzībā. Viņa var justies lielā mērā atbrīvota no emocionālās nastas, kas rodas, pārstāvot ģimeni sabiedrības priekšā.

Mazāk atzīts, bet varbūt tas ir vēl nozīmīgāk, ka sievai vajadzīga aizsardzība pret savu pašas bērnu emocionālajiem uzbrukumiem. Mātei nevajadzētu pašai prasīt, un vēl mazāk izcīnīt, lai bērni viņu respektētu. Tas viņai atņem līdzsvarotību, kas palīdz mājās uzturēt mierīgu un cieņpilnu garu. Tā ir vīra atbildība pasargāt sievu no jebkuras bērnu nepareizas attieksmes pret viņu. Tiklīdz tēvs sadzird niecīgāko necieņas izpausmi pret māti vai mazāko nepaklausību viņas vārdam, viņam tas tūlīt stingri jāaptur. Bērniem jāapzinās, ka aiz mātes vienmēr stāv tēva autoritāte.

Man joprojām dzīvā atmiņā kāds jocīgi nopietns atgadījums no manas bērnības. Es par kaut ko strīdējos ar māti. Viņai izejot no istabas, es saucu nopakaļ: “Tu esi liela lelle!” Tēvs tikko pirms brīža bija ienācis istabā. Viņa roka izšāvās, satvēra manu krekla priekšu un pacēla mani no grīdas. “Kas ir lelle?” viņš noprasīja. Pārbijies es noburkšķēju: “Es esmu lelle, es esmu lelle, es esmu lelle!” Mans vecākais brālis sāka nevaldāmi smieties, un arī tēvs tikko valdīja smaidu. Mana izmisīgā atkāpšanās sevis apsūdzēšanā piedeva situācijai tik daudz humora, ka paglāba mani no pēriena. Bet es nekad neaizmirsu tās dienas mācību: ja es apvainošu māti, tad iedzīvošos tēva dusmās.

Vīrs, kas aizsargā savu sievu pret bērnu nepieklājību un apvainojumiem, iedveš viņos cieņu pret sievieti vispār. Tas, kopā ar viņa paša laipnību un uzmanību pret sievu, ir daļa no mantojuma, ko tēvam vajadzētu nodot saviem dēliem.

Beidzot, kas vissvarīgāk, sieviete ir arī garīgu uzbrukumu objekts. Vīrs nostājas kā vairogs un sievas aizstāvis pret neredzamās pasaules valdībām un varām (Ef.6:12).

Par to Pāvils domā 1.Kor.11:10, sakot: Tāpēc sievai jābūt galvā pilnvaras zīmei (galvas apsegam, kas simbolizē paklausību autoritātei – Paplašinātajā Bībelē) eņģeļu dēļ. Mēs zinām, ka Pāvils lieto vārdu “eņģelis” (angelos) gan attiecībā uz Dievam uzticīgajiem gariem (2.Tes.1:7), gan uz sātana dumpīgajiem pulkiem (1.Kor.6:3; Rom.8:38). Konteksts liek domāt, ka Pāvils te lieto šo vārdu otrā nozīmē. Viņš šeit nav norūpējies tikai par galvas apsega piemērotību. Viņš atzīst, ka sieviete, kuru neaizsargā vīra autoritāte, ir pakļauta (ļauno) eņģeļu ietekmei.

Svētais Pāvils saprata, ka sievietes ir viegli ievainojamas garīga uzbrukuma, it īpaši maldināšanas, gadījumā, un atrašanās zem vīra autoritātes viņas var pasargāt. Tāds ir iemesls arī mulsinošajam padomam 1.Tim.2:12-14: Taču sievai es mācīt nepieļauju, nedz valdīt pār vīru, bet viņai jāturas klusībā. Jo…Ādams netika pievilts, bet sieva tika pievilta… Sieviete var daudz dot, mācot bērnus un citas sievietes. Viņas var pravietot un publiski lūgt (Joēla 2:28-29; 1.Kor.11:5), bet viņām neklājas formulēt doktrīnas vai draudzē uzņemties vadīt vīriešus.

Cik daudz ļaunuma mājai un draudzei nācis no tā, ka sievietes pazaudējušas vīra autoritātes sargājošo vairogu! Mēs esam ļāvuši sātanam mūs ievilināt pārliecībā, ka pakļaušanās vīra autoritātei ir pazemojoša sievai. Visa šī mācība tiek atmesta kā “vīrieša ego” muļķīga lielīšanās, neandertāliešu laika atlieka, kuru mūsu apgaismības laikmets ir laimīgi pāraudzis. Taču Bībele nevēlas slavināt egoismu, vienalga, vīriešu vai sieviešu. Dievišķā kārtība ģimenei kalpo ar elementāru garīgas aizsardzības mērķi. Vīra autoritāte un sievas paklausība šai autoritātei ir aizsargājošs vairogs pret sātana nodomiem. Sātans to zina, un tādēļ viņš lieto visus līdzekļus, lai šo dievišķās kārtības plānu ģimenei sagrautu un izpostītu.

Kad sieviete dzīvo zem sava vīra autoritātes, viņa garīgajās lietās var rīkoties ar lielu brīvību. Aizsargāta no daudziem iespējamiem sātana nodomiem pret viņu, viņas lūgšanu dzīve var būt spēcīga un efektīva, viņa var izmantot savas garīgās dāvanas.

Dieva nodoms ir, ka vīram jāstāv starp sievu un pasauli, uzņemot fizisko, emocionālo un garīgo spiedienu, kas varētu nākt pār sievu. Tas ir vīrs un nevis sieva, kurš ir vispirms atbildīgs par to, kas notiek mājās, sabiedrībā un draudzē. Kad viņš šo lomu pamet vai kad to nelikumīgi piesavinās sieva, no tā cieš gan mājas, gan sabiedrība ārpusē.

Dabīgi, rodas jautājums: “Bet kā ar vientuļu sievieti, ar atraitni? Kur lai viņa saņem aizsardzību?” Jaunā Derība uzskatīja draudzi par “atraitņu un bāreņu” aizstāvi (Apd.6:1; Jēk.1:27; 1.Tim.5:3-16). Kad sievietei nebija ne tēva (vai vīriešu kārtas radinieka), ne vīra, par viņas garīgo “galvu” tika uzskatīti draudzes vadītāji. No tiem viņa varēja saņemt garīgu padomu un aizsardzību. Viņas materiālās vajadzības arī nokļuva vietējās draudzes rūpju lokā.

Nav iespējams iedomāties gudrāku izkārtojumu sievietei, kas nedzīvo zem tiešas tēva vai vīra autoritātes. Draudzei ir viss nepieciešamais garīgais spēks un autoritāte, lai sievietei būtu šis vairogs un aizstāvība. Uzticot šo atbildību grupai (visticamāk, diakoniem, kā Apd.6:3), situāciju varēja atbilstoši risināt.

To pašu principu var pielietot arī vīra pagaidu prombūtnes laikā, kad darba, militārā dienesta vai cita iemesla dēļ vīrs kādu laiku nevar būt ģimenē. Ģimenes garīgā aprūpe un aizsardzība var tikt nodota draudzes vadītājiem. Piemēram, vīrs, dodoties biznesa izbraukumā, var to darīt zināmu vienam vai vairākiem diakoniem, lai viņa prombūtnes laikā īpaši aizlūgtu par viņa ģimeni. Ģimene arī var griezties pie diakoniem, ja viņiem vajadzīga kāda īpaša palīdzība, kuru normālos apstākļos sniegtu mājas galva. Tā cilvēki var rēķināties ar lielo draudzes ģimeni, lai neviens nepaliktu bez garīgas aprūpes un aizsardzības.

Paklausība – sociālā līdzsvara nodrošinātāja

Svētais Pāvils rakstīja: Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus vārdā, esat tērpušies Kristū. Tur nav ne jūda, ne grieķa, nav ne kalpa, nedz svabadā, TUR NAV NE VĪRA, NEDZ SIEVAS, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū (Gal.3:27-28).

Daži šo tekstu ir ņēmuši atrauti no konteksta par pamatu mācībai, kas sludina sociālu “vienlīdzību” starp vīrieti un sievieti. Taču tas ir tālu no tā, ko domāja apustuļi.

Savās Dieva bērna attiecībās ar Tēvu, garīgā kopībā ar Kristu un Svētā Gara iemājošanā – visās šajās attiecībās ar Dievu un augstāko pasauli – vīrieši un sievietes ir līdztiesīgi.*

Taču tas neko nemaina tajās attiecībās, kādas Dievs iekārtojis šai pasaulei. Pāvils, protams, nesludina visu cilvēku politisku vienlīdzību vai visu šīs zemes īpašumu sadalīšanu komunisma garā. Tikpat maz viņam prātā aizstāvēt mūsdienu idejas par vienlīdzības iedibināšanu starp vīrieti un sievieti.*

Attiecībā uz vīriešiem un sievietēm Dievam ir stingrs un nemaināms likums. Tas tika iedibināts viņu radīšanas laikā un ir ielikts viņu dabā. Kristietība to neatceļ; Jaunajā Derībā tas ir apstiprināts. Uz to balstās kristīgas laulības harmonija. To atzīt šķiet viegli. Tomēr tā ir problēma, kuru tikai nedaudz kristīgu pāru sekmīgi atrisina, un neveiksmīga risināšana atnes daudz nelaimju laulības attiecībās.*

Austrumu tautu tradīcijā sieva ir nospiesta līdz sava vīra verdzenes stāvoklim.

Romantisma laikmeta tikumos viņa tika pacelta vīra pavēlnieces godā. Abi viedokļi ir maldīgi, kaut arī romantiskais šķiet cēlāki maldi. Šīs divas galējības joprojām cīnās un sacenšas mūsu ikdienas dzīvē. Taču tīri kristīgs ideāls norobežojas no abām.*

Bībele māca sievas pakļaušanos vīram. Te vienis prātis gan Vecā, gan Jaunā Derība. Šī pakļaušanās pamatojas radīšanā. Ādams ir pirmais radīts, pēc tam Ieva. Tālākais pamatojas mūsu pirmo vecāku krišanā: Un Ādams netika pievilts (kamēr pastāvēja viens), bet sieva tika pievilta un krita pārkāpumā (1.Tim.2:13-14). Pēc grēkā krišanas katrs dabūja savu īpašu nastu. Sievas pakļautība tika apstiprināta, patiesībā palielināta. Dievs teica sievai: Vairodams es vairošu tavas sāpes un tavu radību mokas – sāpēs tev būs bērnus dzemdēt; un tev būs kārot pēc sava vīra, un viņam būs valdīt pār tevi. Vīram Dievs teica: Lai zeme ir nolādēta tevis dēļ; tev smagi strādājot būs maizi ēst visas sava mūža dienas… Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, līdz kamēr tu atkal atgriezīsies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts (1.M.3:16-19).*

Mēs varam cīnīties pret šiem vārdiem, cik vien vēlamies. Tie ir un paliks kā vienkāršs likums, kas nekad nav beidzis pastāvēt. Kritušajam cilvēkam tam jāpakļaujas, ja viņš negrib tapt vēl tālāk atšķirts no Dieva. Nekāda pretošanās šeit nepalīdz. Šie vārdi turpina darboties. Šīs barjeras stāv stingri. Šīs nastas mums ir uzliktas, un mēs tās nevaram nopurināt nost.*

Vīrietim ir uzlikta autoritāte valdīt. Bet reizē ar to nāk smagas rūpes un grūts darbs uz nolādētas zemes. Katrā savā laicīgajā aicinājumā viņam jāizgaršo kaut kas no šī lāsta rūgtuma. Viņš labprāt izlaistu no savām rokām stūri – ja ar to varētu tikt brīvs no rūpēm un atbildības. Tie vīrieši, kuri ir atteikušies no sava nama galvas stāvokļa, šodien par to liecina.*

Sieviete nebaidās no darba, bet viņa vēlas valdīt. Tādēļ viņas grūtākais pārbaudījums ir savas pašas gribas aizliegšana.*

Tā abiem, vīrietim un sievietei, ir izraudzīta nasta, kas viņu dabīgajām nosliecēm visgrūtāk panesama. Dzīvojot dabīgu dzīvi, vīrietis un sieviete izjūt šo nastu kā patiesu lāstu. Nav jābrīnās, ka tā ir neciešama, jo tā tam jābūt. Viņu jūgam ir jābūt tik smagam, ka cilvēks to nespēj nest bez Dieva. Dzīves nastai ir jāpiespiež viņus meklēt Dievu.*

Ja viņi meklēs, tad lāstā atvērsies apslēpta svētība. Nasta zaudēs pusi no sava smaguma. Tā kalpos kā šķīstītāja. Tā parādīsies kā Dieva gudrības un mīlestības radīta. Kā sagatavotāja un audzinātāja Dieva valstībai.*

Daudzi visādā ziņā saprātīgi cilvēki mēģina piespiest laulību darboties pretēji tās dabai. Cilvēks, kas mēģinātu nobraukt automašīnu lejā no klints cerībā, ka tā lidos, izskatītos smieklīgi, ja ne traģiski; lidošana tomēr ir kaut kas pretējs auto dabai. Dievs ir ierādījis noteiktu lomu katram laulības partnerim. Šis lomu sadalījums ir daļa no laulības dabas. To neievērot vai tam izgudrot kādus savus aizvietotājus nozīmē izraisīt laulības krahu.

“Bet ko tad, ja vīra lēmums ved ģimeni nelaimē? Vai šādā situācijā sievai nav jāiejaucas? Vai šai paklausīšanas lietai tomēr nav kādas robežas?” (Patiešām grūti apspiest šādu jautājumu!)

Bībele saka: Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem, tā tas pieklājas tā Kunga draudzē (Kol.3:18). Apustulis šeit nepārprotami norāda, ka sievām piedienas jeb pieklājas paklausīt vīram. Taču te ir vēl aplinku norādījums uz paklausību tam Kungam, tātad nedarīt neko tādu, kas nosaucams par grēku. Tas nenozīmē, ka sieva drīkst nostāties pret vīra autoritāti, tiklīdz ir nesaprašanās kādā jautājumā, kas attiecas uz viņas pašas vai bērnu garīgo dzīvi.

Andrē Bastenobijs (Bustanoby), baptistu mācītājs Fulertonā, Kalifornijā, uzsver, ka Pēteris un Pāvils abi dod pavēli sievai būt paklausīgai bez kādiem izņēmumiem (Ef.5:24; 1.Pēt.3:1). “Zīmīgi, ka Pēteris ilustrē paklausību ar Sāras piemēru,” viņš saka, “jo Ābrahams, lai pasargātu savu paša dzīvību, divreiz noliedza, ka Sāra ir viņa sieva, tā atļaudams viņu paņemt valdnieka harēmā (1.M.12:10-20, 20:1-8). Ar to nav jāsaprot, ka sievai vajag atļaut sevi pārdot par prostitūtu, ja vīrs tā vēlas. Bet abi, Pēteris un Pāvils, ar to brīdina no šīs paklausības untumiem.”

Kādai draudzei Brazīlijā, kas bija piedzīvojusi lielu atmodu, bija jāsastopas ar tādu sieviešu problēmu, kuru vīri bija palikuši ārpus draudzes – daži vienaldzīgi, citi atklāti naidīgi pret ticību. Daži vīri bija aizlieguši savām sievām apmeklēt baznīcu vai piedalīties draudzes darbā. Draudzes vadība bija ieteikusi šīm sievām to pieņemt ticībā, ka Dievs izmainīs vīra sirdi. Tā ticībai tika iegūti daudzi vīrieši.

Tas ir sarežģīts gadījums, jo to varētu diezgan pamatoti apstrīdēt, ka lūgšana aizskar mūsu ticības sirdi, ka Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem (Apd.5:29). Tomēr tas apliecina, cik ļoti Dievs tur godā savu dievišķo kārtību ģimenei.

Šai sakarā ir svarīgi atšķirt paklausību no verdziskuma. Ja sieva redz, ka vīra spriedums ir nepareizs vai nesaprātīgs, viņai tas jāpasaka – ar visu cieņu, bet brīvi un godīgi. Mīlošas sievas spriedums, gudrība un viedoklis ir viena no vīra lielākajām vērtībām. Tas paglābj viņu no daudzām muļķīgām kļūdām, un tā ir reizē viņa privilēģija un atbildība pieņemt gudru savas sievas padomu. Sieva, kas mierīgi pasaka: “Dari, kā pats atzīsti par labu” – nekad nepiedāvājot savu viedokli, pat redzot, ka vīrs ieved ģimeni nepatikšanās – nav paklausīga, bet muļķīgi verdziska. Viņai tas ir jāpastāsta un vīram jāizskaidro, cik labi vien iespējams, reizē saglabājot cieņu, bet neslēpjot savas šaubas par konkrēto lēmumu. Kad viņa to ir izdarījusi, tad viņa var atstāt galīgo izlemšanu vīra ziņā, ticot, ka Dievs viņam dos pareizo risinājumu.

Paklausība nav tikai ārēja, bet gan iekšēja attieksme. Sieva pat var stingri un atklāti izteikt savu viedokli un tomēr palikt joprojām paklausīga vīra autoritātei, ja sirds dziļumos viņu respektē un ir gatava pieņemt un pildīt vīra galīgo spriedumu. Un otrādi, sieva, kas gandrīz neatver muti, lai izteiktu kādu savu domu vai kaut ko vīram jautātu par viņa lēmumiem, bet steidzas izpildīt katru viņa plānu, lai cik nesaprātīgu, var iekšēji auklēt dziļu un drūmu dumpīgumu. Agrāk vai vēlāk Dievs viņu ieliks situācijā, kur tas izlauzīsies uz āru, un tad nāksies šo problēmu risināt, jo Dievu interesē mūsu sirds stāvoklis, ne tikai ārējā izturēšanās.

It īpaši garīgos jautājumos gudrs vīrs novērtēs savas sievas padomu un viņas viedokli. Sievietēm bieži piemīt tiešāka intuitīva garīgās realitātes uztvere nekā vīriešiem. Klauss Hess, luterāņu mācītājs Vācijā, saka tā: “Fiziskajā pasaulē vīrietis rada jaunu dzīvību, bet sieva to iznēsā un dzemdē. Garīgajā pasaulē tas bieži vien ir otrādi: sieva rada kādu jaunu vīziju, ierauga kādu jaunu garīgās realitātes dimensiju, un vīram tā pacietīgi jāizauklē un jārealizē praksē.”

Ja sieva redz, piemēram, ka ģimene sāk atkrist no Dieva – ir nevērīga pret kopīgu un personīgu lūgšanu, izlaiž baznīcas apmeklējumus, pārāk iesaistoties citos pasākumos ārpusē – viņai šajā redzējumā jādalās ar vīru. Jo redzēt nozīmē saņemt atklāsmi no Svētā Gara. Iespējams, vīrs īsti nespēj šīs norādes uztvert, jo nolaidības grēki ir īpaši viltīgi. Tā nebūs paklausības pārkāpšana pateikt par to vīram un pat mudināt viņu kaut ko darīt, lai stāvokli labotu. Patiesībā te būtu nepareizi klusēt. Ja sieva jūt, ka Svētais Gars viņai devis izpratni šai lietā, viņai noteikti ir jārunā par to ar savu vīru, lai viņš to varētu apsvērt un izvērtēt. Ģimenes garīgā veselība un virziens ir tik pat atkarīgi no sievas redzējuma un līdzdalības, kā no vīra autoritātes un aizsardzības.

Paklausība nenozīmē svētulīgi klusēt, “visu atstājot vīra rokās”. Paklausība autoritātei nozīmē sevi pilnībā nodot tā cilvēka rīcībā, kas nolikts pār tevi. To domā arī apustulis Pāvils, norādot uz kristieša paklausību Dievam: Nododiet sevi pašus Dievam… un savus locekļus par taisnības ieročiem Dievam (Rom.6:13). Tādai pat paklausībai jābūt arī vīra un sievas attiecībās. Ja sieva nerunā par savu lietas izpratni un izjūtu, viņa ir mazāk nekā paklausīga, nenododama lietu vīra rīcībā.

Kad viņa savas domas ir darījusi zināmas, tad viņa var to atstāt vīra un Dieva ziņā. Sievai nav jācenšas par katru cenu savu izpratni un viedokli uzspiest. Bet viņa var un viņai vajag droši un pilnīgi izteikt savas domas, citādi ģimene nesaņems tās svētības, kuras Dievs grib nodot caur viņu.

Tādējādi sievas pakārtotā loma viņas personību neapslāpē. Gluži pretēji, tā nodrošina vislabāko vidi veselīgi izpausties viņas radošajai personībai. Tas ir veids, kā Dievs viņu ietērpj prāta, izpratnes un apdomības dāvanās, tai pašā laikā viņu neapgrūtinot ar autoritāti un lēmuma pieņemšanu. Sievas pakārtotā loma ir nepieciešama ne tikai viņas pašas labklājībai, bet tai ir liela nozīme līdzsvara uzturēšanā kā pašā ģimenē, tā sabiedrībā kopumā.

Dr. Bruno Betelheims, pazīstams psihologs un grāmatu autors, Ortogēniskā centra bērniem ar traucējumiem direktors, brīdina, ka pārāk daudzi vīri savās mājās kļūst par “palīg-mātēm”. “Piemēram, bērnu aprūpē,” viņš saka. “Neskaitāmās ģimenēs tēvs ir tikai `mātes mazais izpalīgs`. Viņa to pamudina: `Kāpēc tu nepārmaini bērnam autiņus?` `Vai tu viņu nepabarotu, kamēr es aiziešu uz veikalu?` ` Saģērb viņu, es esmu aizņemta.` Daudzi ģimenes eksperti to attaisno. Viņi mudina šodienas tēvus kļūt par `auklēm uz pusslodzi`, it kā lai tie līdzīgi mātēm `emocionāli bagātinātos`.

“Bet tas ir muļķīgs padoms. Vīrieša fizioloģija un psiholoģija nav tā iekārtota. Nav jau nekas nepareizs, ja tēvs dažreiz iedod mazulim pudelīti, ja to prasa situācija un viņam tā patīk. Nepareizi ir domāt, ka tas kaut ko dod viņam kā tēvam. Kad vīrietis cenšas būt `labāks` tēvs, darbodamies kā māte, viņš mazāk piepilda ne vien tēva, bet arī vīrieša uzdevumu. Tēva attiecības ar bērnu nevar būvēt tikai uz bērna aprūpēšanas pieredzes vien. Ja tā notiek, viņš ir tikai mātes aizvietotājs – un ne tēvs!

“Līdzīgā veidā, esot zem šādas `brunču valdības`, kad nogurušais tēvs tiek spiests kalpot par virtuves palīglīdzekli un izsūtāmo zēnu, tas arī nebagātina viņu kā tēvu. Patiesībā sieva, kas savus nepatīkamos mājas darbus noveļ uz vīra pleciem, degradē sevi bērnu acīs.

“Daudzi labi domājoši tēvi atdod rēķinu maksāšanu savām sievām, kuras pēc tam viņiem izsniedz kabatas naudu – gluži kā bērniem. Šī `māte zina labāk` prakse liecina, ka vīrs ir augstās domās par savu sievu. Bet tas nozīmē arī to, ka bērnam tētiņš ir tikai vēl viens muļķa bērns ģimenē.

“Šī mātes un tēva lomu sapludināšana var kaitīgi iespaidot bērnus. Tā kā tagad daudzi tēvi mazgā traukus, vanno bērnus un dara citus tradicionālos sieviešu darbus, viņu dēli bieži vien nezina, ko nozīmē būt vīrietim. Ja māte un tēvs dara vienus un tos pašus darbus, bērns neiegūst skaidru tēva vai mātes tēlu. Nav brīnums, ka vēlākā dzīvē tik daudz zēnu un meiteņu sajauc savas lomas.”

Laulībā abu partneru atbildība ir raudzīties, lai vīra un sievas lomas netiktu sajauktas. Vīri ir tikpat vainīgi, atsakoties no mājas galvas lomas, kā sievas to piesavinoties. Nav viegli būt paklausīgai tam, kas savu atbildību noveļ uz tevi un atsakās vadīt ģimenes lietas.

Sieviešu emancipācija ir atnesusi daudzas vajadzīgas reformas, bet tai ir nevēlama blakus parādība – tā ir laupījusi sievietei viņas tiesības uz drošību un aizsardzību. Uz sievietes pleciem tagad likts risināt finansu problēmas un ģimenes rūpes, virzīt sabiedriskas programmas, vadīt bērnu audzināšanu, reprezentēt ģimeni sabiedrībā, pieņemt atbildīgus ģimenes lēmumus, būt ģimenes garīgajai vadītājai. Tas viss ir pret Dieva iedibināto kārtību. Parasti sievietes daba nav tā veidota, lai izturētu šādu psiholoģisku un emocionālu spiedienu un vēl izpildītu Dieva doto sievas un mātes lomu. Tas, ka sieviete var kompetenti paveikt kādas no šīm lietām, tikai maskē nelabojamo postu, ko pašai sievietei, ģimenei un sabiedrībai nodara šī novirzīšanās no dievišķās kārtības.

Baznīca ir ne mazāk cietusi no šīs mūsu kultūras feminizācijas tieksmes. Vīriem atsakoties no ģimenes garīgā vadītāja lomas, arī draudzē atbildību arvien vairāk un vairāk nācies uzņemties sievietēm. Viņas māca svētdienas skolā, vada vecāku un skolotāju padomi, veic mājapmeklējumus, padara lauvas tiesu no visiem baznīcas ēku apsaimniekošanas un aprūpes darbiem, vada lūgšanas un Bībeles stundas.

Vīri, pametuši savu posteni, tagad draudzē jūtas nevietā. Viņi atdod savām sievām ģimenes rūpes, draudzes aktivitātes, bērnu garīgo vadību. Tas kļūst par burvju apli: viss, kas saistās ar garīgo dzīvi, ir pieņēmis sievietes veidolu. Meitenes pārvalda draudzes jauniešu grupas, tāpat kā viņu mātes pārvalda draudzi. Zēni aug par sekotājiem tēvu pēdās un drīz būs iemācījušies, ka tad, “kad kļūšu par vīru, varēšu atmest šīs bērnišķības.”

Cik tālu tas viss no Jaunās Derības stingrās kristietības – kur vīri pameta visu savu darāmo, lai sekotu Jēzum; pacieta pārpratumus, grūtības, vajāšanas un pat nāvi, jo bija Viņā atraduši Kungu, kam piederēja visa viņu uzticība un mīlestība. Vai jūs varat iedomāties Pēteri sūtām uz Templi savu sievu, lai aizstāvētu kristietību sinedrija priekšā? Vai Pāvilu ļaujot savai māsai nogādāt ziedojumus, kas bija savākti Jeruzālemes trūcīgajiem? Nepārprotiet: sievietēm bija būtiska loma pirmbaznīcā; kristietības izplatīšanās lielā mērā bija atkarīga arī no viņu uzticīgā darba un liecināšanas. Bet draudzes pārvalde bija vīru rokās. Viņi nenovēla šo atbildību uz sieviešu pleciem.

Baznīca atgūs savu spēku un garīgo autoritāti, kad vīrieši atgūs savu vadošo vietu. Tā būs draudze, kur vīri pulcēsies agrās rīta stundās uz lūgšanām; kur vīri mācīs svētdienas skolu vecākās grupas; kur Kristum uzticīgus vīrus sūtīs apmeklēt draudzes locekļus un ārpus draudzes esošos; kur garīgi nobriedušu vīru padome pulcēsies ap draudzes mācītāju ne tikai, lai nobalsotu, cik nākošgad maksāt baznīcas sargam, bet lai palīdzētu regulēt draudzes garīgo noskaņu un virzību – tā būs draudze, kas atjaunos Dieva paredzēto līdzsvaru Kristus miesā. Un neviens par to nebūs vairāk iepriecināts kā pašas sievietes, jo vīriešu autoritātes trūkums draudzē ir pat sāpīgāks par tās iztrūkumu mājās. Sieviete, kas ar saviem bērniem sēž baznīcā viena, kamēr viņas vīrs sēž mājās, ir viena no vientulīgākajām būtnēm pasaulē. Iespējams, nekur citur viņa tik skaudri neizjūt savu vajadzību pēc “garīgas galvas” kā Dieva klātbūtnē, kas šo dievišķo kārtību ir iedibinājis.

Dievs ir devis sievietei lielus talantus un spējas. Viņu prāts ir līdzvērtīgs vīru saprātam, viņu emocionālā izturība bieži vien lielāka. Viņš nevēlas, lai sievietes savas spējas apraktu. Bet Viņš vēlas tās virzīt.

Sievas pirmais pienākums ir nodot sevi, savu laiku un enerģiju savam vīram un bērniem, savām mājām. Tas nenozīmē, ka sieviete nevar ieņemt atbildīgu vadītājas amatu, ar to nepazaudējot savu vietu Dieva plānā. Dievs ir īpaši pagodinājis sievietes: viņas bija pēdējās, kas palika pie krusta un pirmās, kas atnāca pie kapa. Sievietei, Marijai Magdalēnai, pirmajai Jēzus parādījās pēc savas augšāmcelšanās. Vecā Derība stāsta par Mirjamu, kas bija neaizvietojama, glābjot mazā Mozus dzīvību; Debora vadīja Israēla tautu, būdama praviete un soģe; Estere bija varonīga ķēniņiene, kas izglāba savu tautu no bojā ejas. Arī Jaunā Derība runā par pravietēm, tādas kā (atraitne) Anna un (neprecētās) Filipa meitas. Lidija, viena no pirmajām jaunatgrieztajām Pāvila kalpošanā, bija biznesa sieviete. Bet tā, kas ir svētīta starp sievietēm, visu laiku visvairāk godātā sieviete… mūsu Kunga māte… bija vienkārša pazemīga sieviete, kas atrada savu piepildījumu būt par sievu un māti tajās mājās, kur Dievs viņu ielika.

Paklausība – garīgā spēka avots

Sieva ir kaut kas vairāk kā māte, mājsaimniece, pavāre, padomdevēja un šoferis. Viņa sirds dziļumos nebūs apmierināta tikai ar boulingu, bridžu, PTA sanāksmēm un pat ar kalpošanu draudzē. Un otrādi, ja viņas vienīgais laimes avots būs vīrs un bērni, arī tad viņa ir nolemta neapmierinātībai. Dievs mums nav paredzējis būt apmierinātiem, dzīvojot šķirti no Viņa. Sieva, kas pirmajā vietā liek Jēzu, spēs iepriecināt abus – savu kungu un savu Kungu! (Skat. 1.Pēt.3:6.)

Kāda starojoša sieva, kas reiz meklēja izeju intelektuālās nodarbēs, nesen atklāja savu noslēpumu, kas viņai palīdzēja atrast dzīves piepildījumu: “Tas ir darīt to, ko Jēzus vēlas!” Viņa teica, ka Jēzus var izmainīt mūsu attieksmi: Viņš var pārvērst priekā mūsu ikdienas pienākumus, ko reiz uztvērām kā smagu darbu. “Esi iesakņojusies Kristū, nevis savā vīrā; tad tu būsi brīva, tad jutīsies nozīmīgs cilvēks un laba sieva.” Jēzus jūs aicina nest visas savas rūpes pie krusta un atstāt jūsu vīra pārtapšanu Dieva rokās. Sieva, kas uzticas Dievam, savu vīru nepaļā.

Paklausība ir daudz vairāk, nekā tikai ārēja forma; tā ir iekšēja attieksme. Tā ir kas vairāk nekā plīvurs galvai, tā ir ar cieņu un godbijību pret savu vīru aizplīvurota sirds. Sargieties teikt svētulīgas publiskas lūgšanas par “neatpestītu” vīru!

Nav nekas neparasts, ja sievas garīgā apziņa un interese pamostas agrāk nekā viņas vīram. Bet tas slēpj briesmas sievai. Viņa lieto savu dievbijību par attaisnojumu nepaklausībai pret vīra autoritāti. Viņai šķiet, ka vienīgi, uzņemoties aktīvu ģimenes “garīgo vadību”, viņa var būt droša par savu bērnu pareizu audzināšanu un varbūt arī vīra apgaismību. Daudz neapmierinātības un dumpīguma slēpjas zem šāda reliģioza garīguma. (Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga – Jer.17:9.) Un kas vēl svarīgāk, tā nesasniedz vēlamo rezultātu, bet patiesībā visu tikai vairāk sarežģī. Tas vīru vēl vairāk attālina no intereses par garīgām lietām. Taču, turpinot saglabāt paklausību, sievas rīcībā ir Dieva garīgais spēks, kas garantē rezultātu. Tāpat, sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem, lai, ja arī kādi neklausa vārdiem, tie ar sievu dzīvi bez sludināšanas tiktu iegūti, redzēdami jūsu dievbijīgo skaidro dzīvi (1.Pēt.3:1-2).

Kāda sieviete reiz ieradās pie mācītāja, žēlodamās, ka viņas vīrs ir tik negarīgs, ka viņa šaubās, vai vajadzētu turpināt dzīvot ar viņu. Viņa bija izmēģinājusies piedabūt vīru nākt uz baznīcu, būt uzticīgam savai ģimenei, nelietot rupjus vārdus utt. – bet viss bez sekmēm. Viņš mētājās ar sarkastiskām piezīmēm par viņas garīgajām aktivitātēm, un tas sāka atstāt sliktu iespaidu uz bērniem. Viņa pat jautāja, vai ir labi saglabāt šīs laulības attiecības vīra zaimojošās izturēšanās dēļ.

Mācītājs viņu pārliecināja, ka laulības attiecības nav atkarīgas no tā, vai viņas vīrs ir kristietis. (Skat. 1.Kor.7:13.) Bet tad viņš turpināja, sakot: “Man šķiet, es kaut ko noprotu. Šai nedēļā divas reizes vīrs jums piedāvāja kaut kur iziet pusdienās – deva jums iespēju atbrīvoties no virtuves un bērniem – bet jūs atteicāt, vai ne?”

“Nu jā, tā bija,” piekrita sieviete. “Es biju pārāk aizņemta, bija ko darīt…”

“Problēma nav jūsu vīrā, bet jūsos. Jūs esat dumpīga sieva. Jūs neatzīstat sava vīra autoritāti pār jums. Jums tagad vajag iet mājās un atvainoties vīram, lūgt piedošanu, ka esat nepaklausīga sieva. Izbeidziet lasīt viņam lekcijas par reliģiju – atstājiet to Dieva ziņā. Pagatavojiet viņa mīļāko ēdienu. Gādājiet, ka esat sieva, kas paklausīga savam vīram visās lietās (Ef.5:24).”

Atbilde lika viņai satrūkties, bet viņa to pieņēma un atbilstoši rīkojās. Nedēļu vēlāk pie mācītāja ienāca šīs sievietes vīrs.

“Ziniet, jūs runājāt ar manu sievu kādu nedēļu atpakaļ,” viņš iesāka.

“Jā…”

Vīra sejā parādījās plats smīns. “Man tas patīk!” viņš teica.

Šis vīrietis sāka apmeklēt lūgšanu sanāksmes un beigās kļuva par diakonu baznīcā. Ko sieva nebija varējusi panākt ar pašas tiešajām pūlēm, Dievs piepildīja, kad viņa pakļāvās vīra autoritātei.

C.S. Lavits (Lovett) to sauc par “sievietes spēku”, savā praktiskajā grāmatiņā stāstot sievietēm, kā efektīvi liecināt neticīgam vīram. “Viņas jauko izturēšanos mīda kājām,” viņš saka, “sludināt ir aizliegts, brutālu spēku pielietot neiespējami, visi argumenti neauglīgi, šķendēties bīstami – ko lai viņa dara?”

Lavits piedāvā, kā viņš saka, “riekstu standziņu tehniku”. “Vai jūs varat stādīties priekšā, kā riekstu standziņu divi žokļi pārspiež čaumalu?” viņš jautā. “Redziet, kā eņģīte tos savieno, nodrošinādama sviras principu? Vienkārši? Tagad iedomājieties Dieva riekstu standziņas. Tām arī ir divi žokļi. Vienu sauc GAISMA, otru DARBI. Svētais Gars tos abus savieno kopā, lai būtu spiediens. Nogādājiet savu vīru vietā, kur varat lietot reizē GAISMU un DARBUS, un viņš atradīsies garīgās riekstu standziņās.

Piemēram, pieņemsim, ka jūsu vīram garšo svaigi pagatavota kafija. Bet jūs līdz šim esat viņam devusi šķīstošo kafiju. Tā ir ērtāk. Tagad izlemiet pakļauties viņa gaumei. Tas būs paklausības akts, tātad DARBS. Tomēr tas ir tikai viens standziņu žoklis. Lai saspiestu, vajadzīgi divi. Tā jūs atnesat kafijas kannu pie galda, turot tā, lai aromāts uzvēdītu vīra sejai. Viņa reakcija ir priecīga: `Šķiet, mums šorīt pārmaiņas pēc būs īsta kafija!` Tagad otrs žoklis GAISMAI. `Es esmu lūgusi to Kungu, lai Viņš man palīdz būt tev, mīļais, labākai sievai. Un Viņš man ielika sirdī izdarīt kaut ko tādu, kas tevi iepriecinātu. Tā… paldies Kristum… tu tagad katru rītu dabūsi svaigi vārītu kafiju.`

Lūk! Jūsu gaisma spīd! Jūs esat savienojusi savus DARBUS ar VĀRDIEM. Pavērojiet, ko kafijkanna viņam tagad katru rītu atgādinās. Tā ir tikai viena ilustrācija. Ir simtiem lietu, ko sieva var DARĪT un TEIKT, lai izdarītu GAISMAS / DARBU spiedienu ar Dieva riekstu standziņām. Un, kas vislieliskākais – tās darbojas! Tas pagodina Kristu, un īsto spiedienu izdara Gars. Tā jūsu vīrs ik reizes sastop to Kungu. Un drīz vien viņš atklās, ka viss labais un iepriecinošais jūsu mājās nāk pateicoties Jēzum. Pēc cik ilga laika jūsu neatpestītā vīra pretošanās čaula plīsīs? Katrai čaumalai ir sava izturības robeža.”

Cilvēciskā gudrība mudinātu sievieti celties un ņemt lietu savās rokās, redzot, ka ģimene ķepurojas bez vīra garīgās vadības. Dieva Vārds dod labāku padomu: palikt paklausīgai savai “galvai” un ticēt, ka viņas vīra “Galva” (Kristus) ņems šo lietu savā ziņā un rīkosies.

Būt gudrai, aktīvai un ticīgai ir cēlas sievietes īpašības. Bet enerģiska sieviete, kas liek vīram būt neaktīvam; gudrā, kas savu vīru apklusina un ar savu dzirkstošo runu padara viņu garlaicīgu un nenozīmīgu; un vēl beidzot ticīgā, kas atļauj citiem izteikt piezīmes, ka viņas vīrs esot mazāk zinošs vai “atmodies” par viņu – tie ir trīs pretīgi raksturi. Tomēr pēdējais, sevišķi kombinācijā ar otro, ir visneciešamākais.*

Tāpat kā sieviete var būt pārāka par vīru laicīgajā saprašanā, tāpat arī kristīgajā izpratnē. Un, patiešām, dievbijība ir biežāk sastopama pie sievietēm nekā pie vīriešiem. Viņu prāts ir atvērtāks kristīgajai patiesībai; tas novērojams visur, kur kristietība sāk izplatīties. Un viņu ticības pastāvība sastopama biežāk; arī evaņģēlija svētās sievietes šai ziņā pārspēja pat Kristus pirmos mācekļus. Tāpat ticības atslābuma periodos parasti sievietes ir pirmās, kas pie tās atkal atgriežas. Un daudz biežāk kristīgi noskaņotai sievietei jācieš no vīra nekā otrādi.*

Tagad iedomāsimies gadījumu, kur šī nesaskaņa izpaužas īpaši uzkrītošā veidā: patiesa, dziļa dievbijība no sievas puses; pasaulīgums, neticība un tirānisks skarbums no vīra puses. Tomēr tas sievas pozīciju, saskaņā ar Dieva iedibināto kārtību, ne mazākajā mērā nedrīkst mainīt. Viņas pienākums pret savu vīru paliek tas pats: viņai jāparāda tā pati cieņa, kā tad, ja vīra raksturs būtu vismaigākais un dievbijīgākais. Viņas kristīgā izpratne šo uzdevumu nedara vieglāku, bet gan jo vairāk uz to mudina. Tikpat noteikti, kā nav atļauts saraut laulības saites, tā arī paklausība laulībā paliek neatceļama. Neviena sieviete nedrīkst uzbrukt Viņa nozīmētajai autoritātei, un kur nu vēl aizbildinoties ar īpašu Dieva mīlestību.*

Labāk lai viņa turpina izrādīt vienkāršību un cieņu pret vīru; maigumu un klusu paklausību visās lietās, kuras nav grēks šī vārda īstajā nozīmē. Šajos tikumos atklājas patiesā Kristus atziņa; to pārkāpšanā – Viņa noliegšana.*

Viņai vajag redzēt Kristu savā vīrā. Viņai pastāvīgā ticības aktā cieši jāturas pie tā, ka, godājot vīru, viņa godā Kristu, kas šo vīru devis viņai par galvu. Ikkatrā, kas nes valdnieka, tiesneša un tēva godu, ir ielikts kaut kas no Viņa goda, kas ir Valdnieks, Tiesnesis un Tēvs. Tātad arī vīrā, kas ir nama galva.*

Vai viņa tic Dievam un Dieva vadībai? Lai viņa atzīst šo vadību pat tajās ciešanās, ko vīrs viņai sagādā. Lai viņa tām ļaujas pārliecībā, ka tā ir skola, kurā viņai jāmācās pacietība, grūtākais no kristieša tikumiem. Šajā paklausības skolā viņa mācīsies, ka kristietība – vienīgā, kuru Dievs atzīs – nepastāv vārdos, bet spēkā.*

Lai viņa liek savu cerību uz Dievu un apzinās, ka vīrs viņai ir dots par svētību, un cita svētība viņai nav atrodama, kā vien pazemīgi pieķerties viņam. Ja tas ir pretrunā ar viņas vīra zemo un savu pašas augsto novērtējumu un šķiet pilnīgi neloģiski, lai apzinās, ka nicinot vīru, viņa nicina Dievu, un tā atgriež sevi no Dieva dotā svētības avota. Lai viņa nedomā, ka lietas, kas glaimo viņas vēlmēm un sajūtām, ievedīs viņu Dieva valstībā. Labāk lai atrod palīdzību tajās grūtībās, kādas viņai sagādā dievišķā audzināšana. Kamēr viņa to visu nedara, nav jābrīnās, ka ar vīru nenotiek nekādas pārmaiņas. Kad viņa darīs, tad redzēs notiekam Dieva brīnumus.*

Lai viņa atsakās no tieksmes izteikt vārdos visas savas (garīgās) sajūtas un pieredzes. Ja viņa ir ieguvusi kristīgas mācības sākumus, lai nesteidzas tūlīt ar spožu liecību iekarot savu vīru. Lai viņa lūdz vīru nākt līdzi tur, kur var dzirdēt evaņģēlija sludināšanu, bet lai necenšas viņu mācīt pati. ŠĀDAS PŪLES BŪS BEZ SEKMĒM, un tā tam arī jābūt. Viens ļaunums rada otru, vēl lielāku; viņas pārliecināšana pārvērtīsies par žēlošanos un moralizēšanu. Sekos nepatika, vēsums un atsvešināšanās, kas būs par pamatu ilgākam postam.*

Tomēr ir kāds ceļš uz viņa sirdi. Tas ir grūts, bet drošs. Tas iedarbojas uz sirdsapziņu. Tas ir lēns un nepretenciozs, bet tam ir spēks uzvarēt: tā ir pacietīgas, klusas, cerīgas un mīlošas sievas šķīsta izturēšanās. Pat šādu liecību vīrs var kādu laiku nesaprast. Viņš var pārprast šo cēlo izturēšanos un tāpēc mēģināt tās iespaidu no savas sirdsapziņas izdzēst. Bet reiz nāks “apskaidrības diena”, kuru sūtīs Dievs un ne cilvēks. Plīvurs no viņa acīm tiks noņemts, un viņš, kā cilvēks, kam atklājies noslēpums, izbrīnā raudzīsies dziļi kristīgas personības noslēpumā, kas līdz šim viņam bijusi apslēpta. Īstajā laikā un pašam par svētību viņš to atzīs un pateiksies Dievam par pacietību, ar kādu sieva savas ciešanas panesusi.*

Grupa vīru reiz kopā studēja Bībeli – Rakstu vietu par laulības attiecībām. Katrs pierakstīja savas domas, kas bija radušās klusas meditācijas laikā. Tad viņi dalījās uzrakstītajā.

Kad viens no vīriem pārdomāja Rakstu vietu, viņam bija jādomā par savu laulību. Viņš savas domas pierakstīja lūgšanas formā:

“Kungs, es Tev pateicos par savu sievu Kristīni. Es slavēju Tavu dievišķo plānu un nodomu, kas mani pie viņas aizveda, es pateicos Tev, Kungs, par viņas pacietību un izturību, par viņas lūgšanām mūsu laulības divpadsmit gados bez Kristus. Es Tev pateicos, Kungs, ka beidzot pat man atnāca glābšana – viņas pacietības, neatlaidības un lūgšanu dēļ.

Kungs, piešķir viņai savus sargeņģeļus un pasargi viņu!

Paldies Tev, Kungs Jēzu.”

Tā ir skaista uzslava pacietīgai sievai. Bet ne tikai, tas apliecina arī Dieva spēku, kas darbojas caur Viņa paša iedibināto kārtību. Šī sieva izdzīvoja savu mierīgas paklausības lomu, uzticoties Dieva darbam pie sava vīra dzīves. Dievs pagodināja viņas ticību. Viņš izglāba vīru. Un vīrs pieņēma to lomu, kuru sieva ticībā viņam bija “rezervējusi”. Viņš visā patiesībā kļuva viņas “galva”, viņas vairogs un aizstāvis: ar īstu garīgu autoritāti viņš pieaicina debesu svētību viņai, eņģeļu aizsardzību. Tā dievišķā kārtība svētī ģimeni, draudzi un tautu.

Sievas, priecājieties par sava vīra autoritāti pār jums! Pakļaujieties viņam visās lietās. Tā ir jūsu īpašā privilēģija – dzīvot viņa autoritātes aizsardzībā. Tas ietilpst šīs dievišķās kārtības modelī, kurā jūs sastapsiet to Kungu un saņemsiet svētību, un kas, savukārt, jūs darīs par svētību savam vīram un bērniem, savai draudzei un sabiedrībai.

3. nodaļa

Dieva iedibinātā kārtība bērniem

Paklausība ir atslēga

Dieva iedibinātā kārtība bērniem ir ietverta vienā pavēlē: Bērni, klausait saviem vecākiem visās lietās, jo tas patīk tam Kungam (Kol.3:20). Bērna attiecības ar Jēzu uzplaukst tiešā saistībā ar viņa paklausību saviem vecākiem. Jēzus iemājo un darbojas paklausīga bērna dzīvē. Tādēļ paklausīgs bērns ir laimīgs bērns. Ja bērns skaidri apzinās, cik tālu viņš drīkst iet, tad jūtas atvieglots no smagas nastas.

Viņa vecā daba dažreiz dusmosies zem vecāku autoritātes. Kā mūsu sešgadīgais Ārne, kurš vienu dienu, kāju pie zemes piesizdams, paziņoja: “Mēs esam vienīgā ģimene, kur jābūt labiem!” Bet, kur autoritāti nodrošina mīlestības atmosfērā, tur bērns drīz saprot, ka tas ir “pareizi.” (Bērnam “mūsu veids” vienmēr ir “pareizs.”) Viņš pat ar šausmām vai nicināšanu skatīsies uz citiem bērniem, kas izturas necienīgi pret autoritāti. Mūsu vecākais dēls apmeklēja skolu, kur bija stingra disciplīna. Viens no viņa draugiem pārgāja uz citu skolu, ar vaļīgu disciplīnu. Kādu dienu šis draugs bija atnācis apciemot un stāstīja ar milzīgu nicinājumu: “Tie bērni skrien pa skolu!”

Bērns mēdz pārbaudīt vecāku autoritāti, lai noskaidrotu, cik tālu var iet. Viņš var justies gluži nelaimīgs, kad viņa paša griba nonāk nesaskaņās ar vecākiem. Sirds dziļumos viņš vēlas būt pārliecināts, ka vecāku autoritāte turas stingri, ka viņš uz to var paļauties.

Pusaugu zēns man reiz stāstīja, ka viņa tēvs izvirzījis noteikumu, ka viņš nedabūs auto vadītāja tiesības, ja neuzlabos savas sekmes skolā. Zēns bija sašutis, draudēja aizbēgt no mājām un vispār padarīja dzīvi neciešamu visai ģimenei. Bet, kad viņš par to stāstīja, viņa sejā iezagās kautrīgs smaids un viņš teica: “Man šķiet, es nevarētu cienīt tēti, ja viņš to neizturētu līdz galam.”

Bērns mēdz sasprindzināt vecāku autoritāti, pat sacelties pret to, bet viņš vēl vairāk sacelsies – lai gan bieži slēptā veidā – pret vecāku autoritātes trūkumu. Kaut arī vecā daba bērnā ir joprojām aktīva (skat. Rom.7:15), darbojas arī viņa attiecības ar Kristu. Kad viņš ietiepīgi nepaklausa vecākiem, viņš savā garā izjūt dziļu neapmierinātību, jo viņa attiecības ar Jēzu tiek aizēnotas.

Katriem vecākiem ir gadījies vērot, kā bērns kļūst arvien nerātnāks un nerātnāks, kamēr aizkaitinātais pieaugušais beidzot eksplodē: “Tu taču uzprasies pēc pēriena!” Ja vien vecāki aptvertu, ka tā burtiski ir patiesība, nebūtu vajadzējis nonākt līdz dusmām. Bērna saprašana ir nenobriedusi. Viņš nevar izteikt vārdos savu neapmierinātību, jo ar savu prātu to nesatver. Bet viņa gars tomēr intuitīvi uztver galveno iemeslu: viņa neapmierinātībai ir sakars ar nepaklausību; viņš ir par mazu un vāju, lai pats tiktu galā ar šo nepaklausību un tāpēc meklē vecāku palīdzību; kad viss būs kļuvis pietiekoši slikti, vecāki sāks rīkoties. Bērns tiešām prasās pēc pēriena, tai vienīgajā veidā, kā viņš prot.

Ne visi bērni to sapratīs ar prātu, kā tas septiņgadīgais zēns, kas pēc krietna pēriena teica tēvam: “Paldies, tētiņ. Tas darīja man labu!” Bet katrs bērns pazīst to dziļo apmierinātības sajūtu, kas rodas garā, kad viņam kāds ir palīdzējis staigāt paklausības ceļos. Jo uz to virzītas viņa attiecības ar Jēzu.

Paklausība nav obligāta

Tā sauktās modernās bērnu audzināšanas metodes liek lielu uzsvaru uz bērna intuitīvo izjūtu par pareizo un nepareizo, taisnīgo un netaisnīgo. Vecākiem tiek uzvelta grūtā nasta vienmēr izturēties pret bērnu taisnīgi, dot “pareizās” komandas – aplinkus aizrādot, ka bērns varētu sacelties pret “nepareizu” komandu.

Bībele tomēr nesaka: “Bērni, paklausiet saviem vecākiem, ja viņiem ir taisnība.” Tur teikts: Bērni, klausait saviem vecākiem, jo tā pienākas (Ef.6:1) – pat ja viņi kļūdās! Bērns, kas paklausa nepareizai komandai, tomēr sildīsies Dieva atzinības saulē. Viņš savā dzīvē būs laimīgāks un veiksmīgāks nekā tas, kam dota brīvība izaicināt un apšaubīt vecāku autoritāti. Jo paklausīgais bērns dzīvo saskaņā ar dievišķo kārtību un tāpēc sasniedz dziļas harmonijas un saderības izjūtu.

Protams, vecākiem katrā ziņā jācenšas izturēties taisnīgi, ar dziļāko mīlestību pret savu bērnu. Bet vecāki ir tikai cilvēki, tāpēc kļūdās. Pie tam vairums cilvēku kļūst par vecākiem, kad viņi ir vēl gluži jauni. Viņi vēl nav ieguvuši daudz gudrības, vismaz ne bērnu audzināšanā. Tik svarīgu lietu kā bērna paklausība nedrīkst katrā situācijā padarīt atkarīgu no vecāku sprieduma pilnības. Bērnam nevar uzlikt atbildību izsvērt un izvērtēt vecāku lēmumus – paklausīt tiem, kurus viņš atzīst par pareiziem, un noraidīt tos, kur viņš vecākiem nepiekrīt. Atbildība par lēmumu gulstas uz vecākiem. Bērna atbildība ir vienkārši paklausīt.

Pārāk drīz pienāks laiks, kad bērns izaugs un būs atbildīgs par spriedumiem un lēmumiem. Bet Dievs ir tā veidojis ģimeni, ka bērns ir atbrīvots no šīs atbildības, viņam vienīgi jāpaklausa vecāku rīkojumiem. Tikai tā viņu var pasargāt no aizmaldīšanās neskaitāmos muļķības, nezināšanas un untumu sānceļos.

Kādiem mūsu draugiem ir astoņi bērni, un viņi visi mīl saldējumu. Kādā karstā vasaras dienā viens no jaunākajiem paziņoja, ka neēdīs neko citu, kā vienīgi saldējumu! Citi priecīgi piebalsoja, un tēvs visiem par pārsteigumu teica: “Labi, rīt jūs varēsiet ēst tik daudz saldējuma, cik spēsiet apēst – un neko citu!” Bērni sajūsmā spiedza un ar grūtībām varēja sagaidīt rītdienu. Viss bars ieradās brokastīs, saukdami pēc šokolādes, zemeņu vai vaniļas saldējuma – pa zupas bļodai katram! Pusdienās – atkal saldējums. Launagā – saldējums, šoreiz jau mazākas porcijas. Kad bērni ieradās pievakarē, māte patreiz izņēma no cepeškrāsns svaigi ceptas smalkmaizītes un to smarža piepildīja visu māju.

“Cik labi!” sauca mazais Tedijs. “Svaigas maizītes – mans gardums!” Viņš jau gribēja doties pie bufetes, bet māte viņu apturēja.

“Vai tu neatceries? Šī ir saldējuma diena – neko citu.”

“Ak, jā…”

“Vai gribi lielo bļodu?”

“Nē, paldies. Man tikai mazo konusiņu.”

Vakariņu laikā sajūsma par saldējuma diētu bija ievērojami kritusies. Kad viņi sēdēja, skatīdamies uz jauniem saldējuma traukiem, Mērija – viņas priekšlikums bija izraisījis visu šo piedzīvojumu – palūkojās uz tēvu un teica: “Vai mēs nevarētu iemainīt šo saldējumu pret maizes garozu?”

Tas bija nevainīgs piedzīvojums, kas bērniem palīdzēja saprast, kur var novest viņu pašu spriedumi, bez vecāku vadības. Tas parāda, ka bērns izdara savus spriedumus, balstoties uz niecīgām zināšanām un mazu pieredzi. Viņš dzīvo savā mazajā pasaulē, pēc savas loģikas un saprašanas. Vecāku pasaule viņam ir pretrunu pilna mīkla. Mammai nevajadzētu nosnausties – tomēr viņa to dara. Tētim nevajadzētu pirkt visus tos niekus – tomēr viņš pērk. Vecāki gandrīz nekad neskrien pāri ielai, bet vienmēr iet. Kad mammai un tētim atnāk draugi, viņi vienkārši sēd un runājas. Viņi gandrīz nekad ne spēlē spēles, ne rāpjas kokos. Ar savas mazās pasaules loģikas premisām bērna spriedumi bez vadības neizbēgami novedīs viņu grūtībās, pat ļoti nopietnās. Tādēļ Dievs viņus sargā, nolikdams zem vecāku autoritātes.

Bērniem dotajā paklausības pavēlē nav minēti nekādi izņēmumi. Paklausība no viņiem jāprasa bez kādiem izņēmumiem. “Bet ko tad, ja vecāki man liek darīt ko nepareizu?” Tā ir pārgudra ziņkāre. Tādam jautājumam vajadzētu pazust no kristīga bērna lūpām.*

Mēs labi zinām, ka ir tēvi un mātes, kas ir ieveduši savus bērnus grēkā. Ir baušļi, kas jāzina arī bērniem; to pārkāpšana vairs nebūs paklausība tam Kungam. Bērni, kuri iesaistījušies noziegumā vecāku mudināti, saņem vieglāku sodu, bet nav no tā pilnībā atbrīvoti. Taču šīs bēdīgās iespējamības nedod pamatu bērnam šaubīties. Bērnam, kuram pietiek prāta par to baidīties, vajadzētu bruņoties ar ticību Dievam, nevis ar dumpīgām domām. Viņam vajadzētu lūgt Dievu nepieļaut, ka viss nonāk tik tālu. Dievs ir devis bausli godāt tēvu un māti. Ja tas nāk pretrunā ar citu bausli, Dievs dos arī izeju. Bērnam jālūdz Dieva pasargāšana no bēdīgās vajadzības nepaklausīt. Dievs taču nevar neuzklausīt šādas lūgšanas. Viņa vadībā visas lietas nokārtosies. Ticība dzīvajam Dievam uz visiem laikiem izbeidz atrunas, matu skaldīšanu un prāta iebildumus attiecībā uz paklausību.*

Vecāki neizbēgami pieņems kādus nepareizus lēmumus un dos neveiksmīgas komandas. Kad tā notiek, vecākiem tas jāatzīst, jāizsūdz un jālabo. Nekad nevajag kavēties atzīt savu kļūdu un lūgt bērniem piedošanu, baidoties zaudēt savu autoritāti. Šī autoritāte nenāk no mums pašiem vai no mūsu nevainojamās vecāku stājas, ne arī no tā, ka bērni mūsu autoritāti atzīst. Ikviena patiesa autoritāte nāk no tā, kas stāv aiz mums un šo autoritāti balsta. Seržanta autoritāte ir atkarīga no kapteiņa, kas ir “virs viņa”; kapteiņa autoritāte ir atkarīga no pulka majora un tā tālāk. Vecāku autoritāte ir atkarīga no Dieva, kurš viņus iecēlis par autoritātēm pār saviem bērniem. Tādēļ, kad vecāki kļūdās, jautājums nav: “Kā bērns reaģēs, ja es to atzīšu?” Jautājums drīzāk ir: “Ko domās Dievs, ja es mēģināšu to noslēpt un maldināt?” Dievs ciena godīgu un atklātu nožēlu – kā bērnā, tā vecākos. Bailes, atzīstot grēku, zaudēt savu statusu un autoritāti bērna acīs, ir velna meli. Gluži otrādi, jūsu autoritāti tas patiesībā nostiprina, ja jums ir drosme būt godīgiem un tikpat prasīgiem pret sevi, kā jūs to sagaidāt no sava bērna. Jo tad jūs esat tāda autoritāte, kādu Dievs var atbalstīt!

Es reiz nosodīju savu vecāko bērnu par lietu, kurā viņš nebija vainīgs. Vēlāk tas nāca gaismā, un es jutos apgrēkojies. Biju rīkojies steigā, nenoskaidrojis visus faktus. Nu nesapratu, ko darīt. Viņš tobrīd bija grūtā vecumā, un es biju piesardzīgs pret visu, kas varētu satricināt autoritātes līdzsvaru ģimenē! (Cik dedzīgi mēs sargājam savu lepnumu, tā domādami saglabāt savu autoritāti. Dievs var lieliski nodrošināt mums autoritāti bez mūsu egoisma palīdzības!) Beidzot es aizvedu zēnu sāņus un teicu viņam: “Tim, man žēl, ka es tevi par to nopēru, tagad saprotu, ka tā nebija tava vaina, man to vajadzēja iepriekš noskaidrot. Es nevaru šo pērienu padarīt nebijušu… bet vai tu man vari piedot?” Viņš mani sirsnīgi apkampa un bērnišķīgā nopietnības un neloģiskuma sajaukumā teica: “Būs labi, tēt. Vai tu man iedosi sviestmaizi ar riekstu sviestu?” Nākamajā rītā viņš bija tik draudzīgs un paklausīgs, kā sen nebija bijis. Autoritāte, par kuru baidījos, nebija mazinājusies, bet patiesībā pieaugusi, jo bija sakņojusies godīgumā.

Vecāku autoritāte nav viņu pašu autoritāte, to viņiem dod Dievs. Kad vecāki to sapratīs, viņi nekavēsies atzīt savas kļūdas – patiesībā viņi jutīs nepieciešamību to darīt, jo tikai tad Dievs varēs šo autoritāti pilnībā godāt un atbalstīt. No otras puses, apziņa, ka Dievs viņiem autoritāti ir dāvinājis, mudinās vecākus to nevājināt aiz aplama pašcieņas trūkuma.

Visa autoritāte nāk no Dieva, bet tā dota par labu tiem, kas atrodas zem tās. Kopš Kristus atnāca kalpot un ne, lai Viņam kalpotu, autoritātes raksturs ir mainījies – visiem tiem, kas grib dzīvot pēc Viņa prāta. Tagad autoritāte nozīmē kalpot, un paklausība nozīmē atļaut sev kalpot.*

Neviens nevar ietērpties autoritātē pats. Bet tam, kas to no Dieva saņēmis, tā stingri jātur. Tai ir jātic un tā jāglabā ne aiz savtīgiem iemesliem, bet uzticībā Dievam. Tā viņam ir Dieva dāvāta, ne lai sevi iepriecinātu, bet lai to lietotu.*

Vecāki var neizrādīt autoritāti savas mazvērtības dēļ. Dievs šo autoritāti iedibinājis bērnu labā, ar noteiktu mērķi. Vecāki to nedrīkst atmest sava vājuma vai slimīgas smalkjūtības dēļ, it kā lai saudzētu padotos.*

Vecākiem tā jātur, apzinoties, ka tā vajag. Viņiem jāpieprasa paklausība, tiklīdz viņi zina, ka rīkojas pareizi.*

Labprātīga paklausīšana balstās iekšējā godbijībā. Tas ir ne vien tikums; tas ir bērna vienīgais tikums. Tas ietver visu labo, ko no viņa var prasīt vai sagaidīt.*

No pirmā acu uzmetiena tā šķiet vienkārši paklausība cilvēka gribai. Taču tā jau ir paklausība Dievam. Paklausot vecākiem, bērni mācās paklausību augstākai gribai. Paklausība vecākiem ir skola patstāvīgai un tiešai paklausībai Dievam, kas būs vajadzīga tad, kad viņi vairs nedzīvos zem vecāku autoritātes. Tam mēs savus bērnus audzinām – lai viņi savā pašu dzīvē sekotu Dievam un Svētā Gara vadībai, nevis kāda ārēja spiediena dēļ, bet savas sirdsapziņas, iekšēja impulsa dēļ.*

Iemācīties paklausību nozīmē iemācīties garīgās dzīves pamatlikumu. Jo Dieva autoritāte mūsu dzīvē bieži ienāk caur cilvēka autoritāti. Kad apzināmies savu atrašanos zem autoritātes, mēs varam atslābināties; atslābināšanās un uzticēšanās palīdz cilvēkam atvērties Svētajam Garam. Dāņu filosofs Sorens Kirkegors rakstīja: “Ir grūti ticēt nevis tāpēc, ka būtu grūti saprast, bet tāpēc, ka grūti paklausīt.” Mēs varam skolot savu bērnu prātu, cik vien patīk, tomēr viņi var nekad īsti nesastapt Dievu, ja reizē nebūsim viņos ieaudzinājuši spēju paklausīt. Dievs sevi neatklāj rakstāmgalda teorētiķiem, bet gan tiem, kas paklausa.

Bērni, paklausiet saviem vecākiem! Tāds ir Dieva plāns jums. Paklausot viņiem, jūs paklausāt Viņam. Tā jūs savā dzīvē iepazīsiet Jēzus klātbūtni un Viņa svētības.

4. nodaļa

Dieva iedibinātā kārtība vecākiem

Vecāku aicinājuma īss, bet saprotams kopsavilkums atrodams vienā teikumā, kuru apustulis Pāvils rakstīja Efezas draudzei: Tēvi, nekaitinait savus bērnus, bet audzinait (angliski: vediet pie disciplīnas) un pamācait tos būt paklausīgiem tam Kungam (Ef.6:4). Apustulis šeit dod Dieva pavēli vecākiem, kas ietver trīs pamatuzdevumus: mīlēt, disciplinēt, mācīt.

Šis vecāku atbildības plāns balstās paša Dieva paraugā. Dažas filosofijas skolas cenšas noreducēt reliģiju līdz “tēva attēla projekcijai”; cilvēks jūtas tik ļoti bijības pilns pret visumu, ko redz sev apkārt, ka savu vēlmi pēc drošības un aizsardzības projicē uz “debesu tēvu”. Taču Bībele to skaidro apgrieztā secībā. Tas ir Dievs, kurš ieliek (projicē) savu attēlu cilvēkā. Viņš radīja cilvēku pēc sava tēla (1.M.1:26), un daļa no šī Dieva attēla cilvēkā ir spēja būt par tēvu [“Tēvs” šajā radīšanas nozīmē ietver arī māti, tāpat kā jēdziens “cilvēks” ietver sievieti, sal. 1.M.1:27]. Dievs ir Tēvs. Visi laicīgie vecāki ir atvasināti no Viņa. Un Viņš darbojas ar mums, saviem zemes bērniem, pēc tā paša trīsdaļīgā parauga.

Jo, ja mēs pēc patiesības ATZIŅAS saņemšanas tīši grēkojam, tad neatliek vairs upuris par grēkiem, bet gan briesmīga TIESAS gaidīšana un uguns karstums, kas aprīs pretiniekus… Tas Kungs tiesās savu tautu. Briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokā! (Ebr.10:26-27,30-31)

Viņš sāk ar mācību: dod mums “patiesības atziņu” (zināšanas). Ja mācība tiek noraidīta vai ignorēta, Viņš disciplinē, un nebūt ne viegli: tā ir “briesmīga tiesa” (spriedums). Taču tā nav atkāpšanās no mīlestības, bet tas darīts mīlestības dēļ:

Mans bērns, nenicini tā Kunga pārmācību un nepagursti, kad Viņš tevi norāj! Jo, ko tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca un šauš katru bērnu, ko Viņš pieņem… Dievs izturas pret jums kā pret bērniem. Jo kur ir bērns, ko tēvs nepārmāca? Bet, ja jūs esat bez pārmācības, ko visi saņēmuši, tad jūs esat nelikumīgi bērni un ne īsti bērni (Ebr.12:5-8).

Šajos pantos redzam šo pavēli apgrieztā kārtībā, bet skaidri saredzams tas pats trīsdaļīgais paraugs: mācīt, disciplinēt, mīlēt. Tā mūžīgais Dievs izteic savu Tēva funkciju. Viņš ir pilnīgais Tēvs. Viņš ir paraugs visiem, kam dota privilēģija atveidot Viņa Tēva tēlu šeit uz zemes.

Mācīt

Māci savam bērnam viņa ceļu, no tā viņš neatstājas arī tad, kad viņš jau vecs kļuvis (Sal.pam.22:6).

Glens Klārks (Clark), viens no lielākajiem lūgšanu dzīves skolotājiem pagājušajā gadsimtā, ir teicis, ka katrs bērns ierodas šai pasaulē ar “aizzīmogotu vēstījumu”. Ikvienam cilvēkam šeit ir jāpiepilda kāds īpašs liktenis. Kad cilvēks “jaunpiedzimst” kristiešu sabiedrībā, šī patiesība paliek spēkā. Apustulis Pāvils apraksta draudzi kā “Kristus miesu”, kurā katram loceklim ir sava īpaša vieta un uzdevums – tāpat kā acij, ausij, kājai ir sava vieta un uzdevums ķermenī. Katrs ierodas pasaulē un ienāk Kristus miesā ar “aizzīmogotu vēstījumu” – ar īpašu likteni, ko piepildīt. Daļa no vecāku aicinājuma ir palīdzēt bērnam atvērt šī vēstījuma zīmogu – atklāt, kādam Dievs viņam paredzējis būt un ko darīt. Mums jāvingrina bērns ne vien iet ceļu, kas ikvienam bērnam ejams, bet arī to (īpašo un vienīgo) ceļu, kas tieši viņam jāiet.

Tas nozīmē, ka vecākiem jānodarbojas ar katru no saviem bērniem Svētā Gara radošajā vadībā. Visiem vecākiem nākas ielāgot dažreiz tik grūto atziņu, ka katrs viņu bērns ir atšķirīgs – un , jo vecāki tie kļūst, jo atšķirīgāki. Tas nenozīmē, ka ģimenei jākļūst par nevaldāma individuālisma cīņas lauku, bet gan to, ka bērnu dabas un rakstura atšķirības apstiprina, ka Dievs katram no viņiem ir paredzējis atšķirīgu dzīves gājumu.

Vecākiem jāraugās, lai viņi neuzspiestu bērnam kaut ko no savām vēlmēm un ambīcijām. Nav nekas neparasts, ja vecāki cenšas kādā veidā izdzīvot savu pašu dzīvi caur saviem bērniem. Māte, kas pusaudžu gados bijusi dzīvespriecīga un sabiedriska, iespējams, centīsies kaut ko no tā atdzīvināt, virzot savu meitu tādā pat lomā. Ja meita ir šai ziņā līdzīga savai mātei, nekāds ļaunums nenotiks. Bet, ja meitas “aizzīmogotais vēstījums” ir citāds – būt klusai un atturīgai – tas var izraisīt lielas ciešanas un vilšanos.

Skola var tikai ierobežotā mērā nodarboties ar bērnu individuālajām īpatnībām. Taču vecākiem arvien sev jājautā ne tikai: “Vai es rīkojos pareizi?” – bet: “Vai es rīkojos pareizi attiecībā uz šo bērnu?” “Vai tas, ko mācu, veido šo bērnu tā, kā viņam vajadzīgs?”

Pamāci

Bērnu mācīšana sākas ar rūpīgu pamācīšanu (instruēšanu). Tā var būt uzvedība pie galda, prasme aizsiet kurpju auklas, morālās vērtības vai auto vadīšana. Mums pacietīgi un ar mīlestību jāpamāca bērni tajās lietās, ko no viņiem gribam sagaidīt. Vecāku atbildība ir vērot, vai bērns skaidri izpratis, ko no viņa gaida. Viņam ne vien ar prātu uzdevums jāsaprot, bet bērnam arī jāpalīdz un jāparāda, kā uzdoto pareizi izpildīt, kā šo darbu labi paveikt.

Tas ir īpaši nozīmīgi, veidojot labas darba iemaņas. Vairums vecāku grēko, dodot pavēles, bet daudz nepūloties, lai parādītu un pamācītu, kā tas jādara. Iesākumā patērētais laiks un pūles vēlāk aiztaupīs stundas, ko zaudēsim nevīžīga darba dēļ. Vecākiem nav tiesību gaidīt no bērna uzcītību un strādīgumu, ja viņi paši negrib papūlēties bērnu kārtīgi pamācīt.

Pat mazi bērni var sākt darīt kādus mājas darbiņus. Četrgadīgais var mājās regulāri iztukšot papīrgrozus. Sešus un septiņus gadus vecie var klāt galdu un palīdzēt pie traukiem. Katru jaunu darbu uzdodot, nepieciešams arī pamācīt. Ja četrgadīgais, izberot grozu atkritumu tvertnē, kādus papīrus izkaisa zemē, mātei jāatrod laiks viņu aizvest atpakaļ un likt katru papīru pacelt. Pirmajās reizēs viņai ātrāk un vieglāk būtu izdarīt to pašai. Bet uz šiem papīriem nevajadzētu raudzīties tikai kā uz atkritumiem, kas jāpaceļ. Tas nozīmē iemaņu treniņu bērnam. Šis ieguldītais mirklis bagātīgi atmaksāsies, jo bērns apgūs paradumu savu darbu veikt kārtīgi un rūpīgi.

Nekas bērna audzināšanā nav tik vērtīgs, kā iespēja veikt noderīgu darbu. Viena no mūsu kultūras urbanizācijas problēmām ir tas, ka bērniem ir mazāk darba iespēju. Tomēr vecākiem jāraugās, lai bērnos veidotos labas darba iemaņas. Bērniem jāuztic mājas darbi, tiklīdz viņi var tos paveikt. Viņu rotaļu un atpūtas laiks saprātīgi jāsabalansē ar nozīmīgu un vajadzīgu darbu. Bērniem pieaugot, arī derīgā darba laikam jāpalielinās, pamazām virzoties uz biblisko normu pieaugušiem: apmēram viena septītā daļa laika atpūtai un sešas septītdaļas darbam (2.M.20:9-10). “Darbs” šajā gadījumā nozīmē arī bērna pienākumus ārpus mājas, piemēram, skola un skolas pasākumi, sports, rakstu darbi, mazuļa pieskatīšana, mūzikas stundas un vingrināšanās.

Viens no vienkāršākajiem jauniešu noziedzības novēršanas līdzekļiem ir labu darba iemaņu veidošana. Lielākajam vairumam likumpārkāpēju ir pārāk daudz brīva laika. No viņiem netiek prasīta nopietna atbildība. Kāds municipālais tiesnesis saka kodolīgi: “Esam secinājuši, ka futbola spēlētāji neiekļūst nepatikšanās spēļu sezonas laikā. Viņi vakaros ir tik noguruši, ka nespēj darīt neko citu, kā tikai likties gultā. Pēc sezonas viņi klaiņo apkārt, un daži nonāk bērnistabā.”

Telma Hetfīlda (Hatfield), atvaļināta leitnante, Flotes bērnu centra pārzine, labi raksta par darba iemaņu audzināšanu bērnos:

“No tā, kā vairums vecāku reaģē, kad tiek pieminēta šī tēma – parasti tāds tukšs, neizpratnes pilns skatiens – var spriest, ka viņi neaptver, kāda būtiska loma disciplīnas nodrošināšanā ir parastam, vienkāršam darbam. Ja Dievs man nebūtu pirms dažiem gadiem atvēris acis, arī es nesaprastu. Kad sasniedzu savu piecdesmito dzimšanas dienu, es vēl nebiju iemācījusies mīlēt darbu. Cik žēl! Tad Dievs ienāca manā dzīvē, un es sāku darboties no 4.30 rītā līdz 11.00 vakarā, gandrīz bez atpūtas. Nespēju izteikt, kā tas mani izmainīja – papīru kalnus par to varētu uzrakstīt! Un, starp citu, viena no svētībām bija veselība. Fiziskajam ķermenim nekas nav vairāk tonizējošs kā kustības.

“Vecāki, jums jāmāca un jātrenē savi bērni, līdz kamēr viņiem sāk patikt strādāt, lai tad, kad nāksies sastapties ar grūtu darbu, viņi varētu to veikt bez nomāktības sajūtas. Jūs varat viņus iepazīstināt ar kristīgo mācību un kultūru, un caur Dieva žēlastību viņi “jaunpiedzims”; bet, ja jūs nemācīsiet viņus strādāt, tie neko īpašu nesasniegs ne par prieku Dievam, ne paši sev, ne jums. Slinks kristietis nekad neiepriecinās Dievu.

“Mēs iegūstam zināšanas no grāmatām, bet mācāmies gudrību, nopietni strādājot. Nekas nevar aizstāt to pārveidojošo gudrību, ko dod darbs. Agrāk, kad bērni, mazgādami plīstošus traukus, kādu sasita, reizēm draudēja pēriens (“ceļojums uz malkas šķūnīti”). Tas mācīja apieties uzmanīgi. Par nelaimi mūsdienu plastmasas šķīvji nav tādi labi skolotāji, jo tos var svaidīt, kā vien patīk.

“Kad Jānītis (Džonijs) mācās mierīgi un uzcītīgi strādāt, lai paveiktu uzticēto uzdevumu, tas viņam iemāca sevi organizēt. Un nekad nenovērtējiet par zemu rakstura veidošanu darba gaitā. Augošam bērnam darbs – un, protams, arī virzītas izglītojošas un atslodzes aktivitātes – automātiski novērš daudzas disciplīnas problēmas. Tas izlieto pāri plūstošo enerģiju, kuru citādi, gluži kā ieslēgtam motoram, ne jūs, ne bērns pats nespētu kontrolēt.

“Kad jūs uzdodat bērnam ilgu un nogurdinošu darbu, neatļaujiet viņam strīdēties un darbu paildzināt, kavējoties pie nevajadzīgām detaļām, vai dusmoties, ka viņam jāstrādā, tā cerot jūs izvest no pacietības un tikt brīvam no darba. Ja jūs nebūsiet stingri, šis gars sāks pār viņu valdīt, un arī pieaudzis viņš nespēs neko paveikt pats, jo būs pieradis izvairīties un pretoties kaut kam nepatīkamam. Viņš rīkosies gluži tāpat, kā būs mācījies bērnībā; bet lielākā bēda, ka tagad tas būs ieguvis milzu apjomus, kuros vecāki vairs neatpazīs savu pašu mācīto.

“Kā jūs domājat, kāpēc jauni cilvēki pievēršas likumpārkāpšanai  un izvirtībai kā dzīvesveidam? Nabaga dvēselēm astoņpadsmit gadus bija ļauts spēlēties, spēlēties un spēlēties, no agra rīta līdz vēlam vakaram. Viņi nav iemācījušies neko citu kā muļķības – kolosālas, bezjēdzīgas muļķības. Kā lai viņi pēkšņi varētu pievērsties nogurdinošai disciplīnai un laicīgām rūpēm, kas nepieciešamas, lai nopelnītu godīgu iztiku? Tagad ir par vēlu.

“Darbs nogurdina ķermeni un dāvā atpūtas prieku. Jaunieši, kas kopš bērnības  tā audzināti, nezvalstīsies pa gultu, izdomādami ko ļaunu. Ir tik parasts šodien redzēt māti, kas skrien bez atelpas, līdz pēdējam saspringusi, lai uzturētu kārtībā visas mājas rūpes, kamēr desmit-, divpadsmit- vai pat sešpadsmitgadīgā meita sēž spoguļa priekšā un knibinās ap saviem matiem. Nesakiet, ka viņa ir pārāk jauna. Agrāk bērnam vajadzēja pakāpties uz kastes, kad viņš vai viņa mācījās mazgāt traukus. Šajā vecumā bērniem jāmācās uzņemties atbildību.

“No mazotnes meitenēm vajadzēja mācīties izmazgāt savu veļu un džemperus, palīdzēt mātei, upurēties ģimenes labā, uzkopjot māju, gatavojot utt. Kā zēns vai meitene pratīs uzupurēties vēlāk, kad aicinās Dievs vai pienākums? Ja nebūs bijis šo agro upurēšanās treniņu, viņi nespēs ziedoties. Ja neiemācīsimies paklausību mazās lietās, mēs neiegūsim spēju paklausīt lielajās.

“Man prātā kāda ģimene, kur bērnam nevajadzēja neko darīt, vien to, kas pašam patika. Viņš bija visu uzmanības centrā, un mazajam bija atļauta visāda sīka ālēšanās mājās un pagalmā. Kad kāda ieinteresēta persona redzēja, kas notiek ar bērnu, viņš mēģināja runāt ar vecākiem. Tomēr viņi neuzklausīja. Tikko draugs iesāka, viņu dusmīgi un pašapzinīgi apklusināja.

“Pēc gadiem, kad šis bērns bija kļuvis par īstu velna iemiesojumu un pilnīgi nevaldāms, vecāki varēja ar asarām stundām ilgi runāt ar šo draugu par savu nelaimi. Laipnajam vīram negribējās kratīt pirkstu un teikt: `Atcerieties, ko es jums toreiz teicu!`

“Bieži vien cilvēks no malas labāk saredz patiesās vajadzības, pret kurām pat labi domājoši vecāki ir pilnīgi akli. Pazemīgais un gudrais ieklausīsies padomā un brīdinājumā, pirms briesmīgi un negrozāmi fakti mūs aizved pie tiem pašiem secinājumiem. Kad bērns ir neceļos, atdots velnam, tad gan vecāki, norūpējušies par savu nastu, meklē kādu, kuram izkratīt savas salauztās un asiņojošās sirdis. Viņi tad pacels savas balsis un raudās, bet neatradīs mierinājumu, lai gan ar asarām to meklēs. Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus (Gal.6:7). Tad būs sen par vēlu. Lai Dievs mums palīdz būt vērīgiem agrajos gados, kad vēl iespējams kaut ko darīt.

“Es zinu kādu jaunu sievieti, kas gluži atklāti šausmīgi lielās ar to, ka viņa ir slinka un negrib strādāt. Briesmīgās likstas, ko šī nabaga dvēsele jau ir piedzīvojusi, salauž mātes sirdi, bet viņa joprojām slīd lejup elles virzienā, raudama līdzi savas mazās meitenes. Kādas sirdssāpes tas nozīmē viņas mātei! Viņa daudz ko būtu varējusi darīt toreiz bērnībā, dodama meitai nepārtrauktu un stingru kārtīga darba diētu. Tas viņu tagad darītu spējīgu novērtēt to prieku un pūles, ko sniedz godīgas iztikas pelnīšana, nevis sava iekšējā vājuma dēļ izvēlēties apšaubāmu vieglo ceļu.

“Katru dienu jūs varat braukt pa lielpilsētas ielām un redzēt jauniešus – zēnus cieši apspīlētās biksēs, gariem, balinātiem matiem un dumpīgu garu; un meitenes krāsotiem, salipušiem matiem, skrandainās biksēs un izkrāsotām sejām. Viņi slinki pastaigājas un lūkojas apkārt, meklēdami, ko šodien varētu izdarīt sev par iepriecinājumu – un sekojošais apliecina, ka ir nācis tieši no elles.

“Šo jauno cilvēku sirdīs nav ne domas par pūlēšanos, darbu vai savas dzīves iekārtošanu. Viņus nodarbina tikai nebeidzama vēlēšanās uzjautrināties. Tas gars, kas redzams viņu acīs un sejās, ir nudien biedējošs. Kāpēc? Kāpēc tā? Atbilde lielā mērā ir bezdarbība maigajos bērna gados. Viņi nav vingrinājušies strādāt, bieži vien nekad nav bijuši atbildīgi par papīrgroza iztukšošanu.

“Cilvēki brīnās, kāpēc jaunieši nodarbojas ar vandālismu, par kādu lasām avīzēs. Tas ir vienīgais, ko viņi prot darīt. Tā viņus audzinājuši viņu vecāki. Ak, tas var salauzt pat tērauda sirdi, kad vērojam viņu bēdīgo, bezpalīdzīgo stāvokli. Kopš tā laika, kad viņi bija mazi, viņu darbošanās un tieksmes ir pieņēmušas lielus un briesmīgus apmērus, izaugdamas kā sēnes pēc lietus un gluži nekontrolējamas. Šiem jaunajiem vīriešiem un sievietēm būtu vajadzējis celties agri – nevis gulēt līdz pusdienlaikam – iet uz darbu un visu dienu smagi strādāt. Tad viņiem nebūtu laika visiem tiem izgudrojumiem, un vakarā gulta liktos laba diezgan.

“Nesen ciemojos kādās mājās, kur bija meita agrajos padsmit gados. Viņai atļauts staigāt pa kaimiņu mājām šortos, sēdēt pie televizora un skatīties jutekliskas mīlas ainas. Man bija grūti paciest to, ko redzēju nemanot ienākam šai jaunajā meitenē – man iekšā sāpēja, it kā vēzis mani cauraustu. Te bija jauna būtne, kas radīta, lai mīlētu Dievu un izveidotos par jauku sievieti, bet viņa baro savu prātu ar seksu un ieaicina savā miesā kaisles garu – un, pieminiet manus vārdus, drīz tas sāks izpausties. Nākošais solis būs vēlēšanās izklaidēt savu draugu tādā pat veidā – ko tad?

“Māte stāvēja blakus bezpalīdzīga, bija redzams, ja viņa meitenei aizliegtu šīs izklaides, tas izraisītu tīģerisku dusmu lēkmi. Kāpēc? Televīzijas pārraides šai mājā bijušas atļautas gadiem ilgi, un bērns nekad nav iepazinis to pazemību, ko dod smags darbs un disciplinēta dzīve.

“Māte teica: `Ja es šīs lietas neatļaušu, es viņu pazaudēšu.` Bēdīgi atzīt, bet viņa to varbūt jau ir pazaudējusi, tas atklāsies pēc neilga laika. Es nenosodu šo māti; viņa droši vien ir darījusi visu, ko pratusi. Patiesībā, ja viņai būtu noteikšana, viņu mājās televizora vispār nebūtu. Bet tas diemžēl nemainītu stāvokli, jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus.

“Pretstatam atceros citu jaunu meiteni, kas atstājusi mājas, lai mācītos skolā un arī strādā savai iztikai. Par viņu nav jābaidās, ka, sastapusi kārdinājumu, viņa padosies, jo mājās ir iemācījusies strādāt. Terijai nebūs problēmu ar pielāgošanos, jo tā notika jau toreiz bērnībā, kad meitenei bija jāmazgā trauki, jāberž grīdas, jātīra māja, jāgludina drēbes, jāpalīdz aprūpēt mazuļus.

“Es pazīstu jaunu puisi, kas, būdams vecākais no četriem bērniem, mājās regulāri mazgāja traukus. Desmit vai divpadsmit gadu vecumā, tiklīdz viņš varēja atrast kādu darbu, tā tūlīt ķērās klāt, lai mācītos to paveikt. Viņa tēvs bija misionārs, un viņi nebija bagāti. Džimam bija jāstrādā, lai nopelnītu drēbēm, grāmatām, savām vajadzībām. Tomēr man ir aizdomas, ka šie vecāki rīkotos tāpat arī tad, ja vajadzība nespiestu. Savos desmit gados zēns mazgāja traukus Bībeles nometnē, lai nopelnītu sev dalību tajā; pēc tam strādāja visus piecus gadus paralēli studijām koledžā – un tā nebija lēta valsts mācību iestāde.

“Džimam nekad nebija grūti atrast darbu, jo viņš prata strādāt un cilvēki to drīz vien noprata. Lai samaksātu skolas naudu, viņš katru vasaru mazgāja traukus vilcienā – veselus trauku kalnus. Sastapies ar darba grūtumu, viņš neizbijās un nemēģināja kaprīzi izvairīties. Viņš bija diezgan trauku nomazgājis bērnībā – šis viņam bija nieks. Viņš tiešām bija pateicīgs Dievam, ka viņam ir darbs!

“Džima vecāki ar dēlu lepojas. Ak, vecāki, vai jūs to saprotat? Šodienas jaunieši ir tik nožēlojami. Viņi iet nepareizus ceļus, kad sastopas dzīvē ar grūtībām, jo viņi ir mācīti vieglumam un bezrūpībai.

“Ja jūs esat aplam iesākuši, pārtrauciet un izmainiet. Dabīgi, jo vecāks jūsu bērns, jo grūtāk tas būs, bet uzdrīkstieties cerēt, jo šis darbs nav tik grūts, kā izskatās – ja redzat, cik vajadzība liela, un jums ir griba to paveikt. Patiesībā grūti ir tikai sākumā, neatkarīgi no bērna vecuma. Jums pirmajos gados nāksies no daudz kā atteikties, taču nekāda maksa nav par dārgu, lai Dieva jums dāvātie bērni varētu izaugt Viņam par godu un dzīvotu laimīgu, piepildītu dzīvi.

“Ar noteiktību, mīļi un maigi, bet reizē autoritatīvi – un dienām un naktīm lūdzot Dieva palīdzību – sāciet jau tagad. Īsā laikā jūsu mājās ienāks darbu un uzdevumu sadalījums. Jūs redzēsiet visu ģimeni no rīta agri mostamies, lai paspētu savus pienākumus, jo katram būs darāms kāds vajadzīgs darbiņš.

“Bērni strādājot mācīsies paklausību, un viņu gars pakļausies, kad viņi to mācīsies pārvaldīt. Arī māmiņa un tētis vairs nejutīsies tik pārguruši, jo Jānītis tagad rūpējas par mauriņu un tā joprojām. Mīlestība plūdīs no vecākiem uz bērniem un no bērniem uz vecākiem, jo mājās viss būs labā kārtībā.

“Bet nekavējieties! Sāciet tagad, kamēr viņi ir pēc iespējas jaunāki. Ja ļausiet viņiem skraidīt līdz desmit vai divpadsmit gadiem, jums tiešām būs nopietnas grūtības. Ap to laiku viņu gars būs izveidojies visai stūrgalvīgs un grūti laužams. Koncertējošs pianists par tādu kļūst pēc stundām ilgas vingrināšanās. Arī bērni iemācās strādāt, atkārtoti vingrinoties, un tā notiek ar visām lietām, kā labām, tā ļaunām.

“Es ceru, ka jūs mani nepārprotat un nedomājat, ka es gribu, lai bērni strādātu visu laiku, no rīta līdz vakaram. Nē, protams, ne. Viņiem vajadzīgs laiks atpūtai un rotaļām. Īstenībā, labi izkārtots un sabalansēts darba un atpūtas režīms darīs arī viņu spēles vadāmas un uzturēs veselīgās un saprātīgās robežās. Jums nevajadzēs vienmēr rāties un satraukties, lai viņus atturētu no blēņām. Viņi pratīs novērtēt savu spēļu laiku pēc padarīta darba. Viņi priecīgi spēlēsies ar lellēm un tamlīdzīgi, nevis garlaikoti meklēs kādas neveselīgas izklaidēšanās, kas kaitina vecākus. Nerātnības rodas no pārmērīgas bezdarbības. Atcerieties, bezdarbība ir velna darba lauks!

“Katrā ziņā un visās lietās, māciet pirmo vai pirmos divus bērnus, un jūs atklāsiet, ka lielākais šķērslis ir pārvarēts. Vairumā gadījumu jaunākie viņiem sekos. Kad viņi redzēs vecākos darbojamies, arī jaunākajos iemājos tas pats gars. Iesākuši agrā vecumā, bērni patiešām iemācīsies mīlēt darbu. Tas noturēs gudrā līdzsvarā visu viņu dzīvi.”

Savas studijas otrā daļā īpaši aplūkosim, kā ģimenē kopt bērna garīgo dzīvi. Bet vispirms mazliet par tikumisko un morālo vērtību ieaudzināšanu.

Patiesums, ticība un vienkāršība (kas ietver pieticību un kautrību – M.D.) ir jauniešu trīs galvenie tikumi. Ievirzot tie nav grūti sasniedzami un ir patiesas kristietības pamats. Vispirms gan jāsāk ar vecākiem pašiem. Dziļai nepatikai pret nepatiesumu, neticību un nepieticību vispirms jāiesakņojas vecākos. Tad viņi var to dot bērniem. Kad šie trīs tikumi ir iesakņojušies bērnā, vecāki ar lielāko paļāvību varēs vērot, kā viņš uzaug un iziet pasaulē.*

Melošana un patiesības slēpšana bērnam ir jāatzīst par grēku. Tās nav tikai parastas bērna kļūmes. Tās nerodas dēļ steigas, neapdomības vai pēkšņas iegribas. Tās saistītas ar iepriekšēju nodomu, viltību un vēsu aprēķinu. Melošana tādēļ pelna daudz smagāku sodu nekā alkatība; pēdējā jau ir otršķirīgs grēks.*

Katri meli ir grēks, tomēr grēka lielums ir proporcionāls tās personas autoritātei, kam bērns melojis. Meli svešiniekam… brāļiem un māsām… vecākiem – bērniem ir jāatzīst vainas atšķirība. Meli vecākiem ir smagāki, jo vecāku cieņa ir svētāka; viņu tiesības pieprasīt patiesību ir vislielākās.*

Kāpēc tik barga attieksme pret melošanu? Tāpēc, ka tai ir milzīga ietekme uz garīgo dzīvi. Visiem tiem, kas iet bojā, melošana ir viņu pazudināšanas iemesls. Bet šī ir tā tiesa, ka gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu, tāpēc ka viņu darbi ir bijuši ļauni. Jo ikviens, kas dara ļaunu, ienīst gaismu un nenāk pie gaismas, lai viņa darbi netiktu atklāti. Bet, kas dara patiesību, nāk pie gaismas, lai būtu redzami viņa darbi, ka tie Dievā darīti (Jņ.3:19-21). Mūžīgās dzīvības jautājums izšķiras sirds dziļumos, kur viens ar otru cīnās meli un patiesība.*

Bet kā bērns var būt patiess pret Dievu, ja viņš to nav praktizējis attiecībās ar saviem vecākiem? Vai var būt svētāks uzdevums, kā sargāt savus bērnus pret kārdinājumu melot – pieteikt kauju uz dzīvību vai nāvi meliem jebkurā izpausmē? Lai kas arī viņos norisinātos, tikai neļaut rasties šai tumsības mīlestībai.*

Tādēļ lai nekādi meli nav mūsu pašu mutē! Mūsu patiesums pret bērniem ir tikpat augsts pienākums, kā viņiem pret mums. Nekad neatstājiet neizpildītus savus solījumus un savus draudus. Atbildiet viņiem nopietni, lai viņi varētu paļauties uz jūsu teikto. Tā viņos veidojas patiesības mīlestība.*

Spēja ticēt ir svēts mantojums bērna dvēselē. Dievs pavēl cilvēkam ticēt. Ticība un uzticēšanās bez šaubām ir tikpat vērtīgs tikums kā pateicība. Diemžēl mēs dzīvojam paaudzē, kas skepticismu uzskata par zināšanu pazīmi un pat pamatu morālam pārākumam. Daudzās universitātēs skepticismu pieskaita svētām lietām: Topiet par skepticisma meistaru! Tas ir velna instruments. Tas veido neuzticēšanos, aizdomīgumu, neslavas celšanu un pastāvīgu negatīvismu.*

Pieticība ir trešais pamata tikums. Vecākiem tā jāieaudzina bērnos. Audzinot pieticību, jālieto saprātīgi līdzekļi, jāiedibina un jāuztur ģērbšanās, uzvedības un valodas normas. Ar pamudinājumu un lūgšanu vien nepietiek. Taču mums jāraugās uz Dievu pēc pastāvīgas, brīnumainas dievišķas aizsardzības šajos pēdējo laiku morāles pagrimuma apstākļos.*

Kad prātu pārņem nepieticība, tā aizbaida projām Svēto Garu. Tā sevī slēpj mūsdienu neapmierinātību un mūsdienu neticību. Jo, kad Svētais Gars ir projām, tad prom ir arī patiesība, ticība un miers.*

Šķiet, ka mūsu paaudze ir kļuvusi gandrīz droša pret satricinājumu. Vislielākā nekaunība ģērbšanās stilā, runā un mājienos droši ielaužas mūsu mājās, mūsu skolās, jā, pat mūsu baznīcās, ne aci nepamirkšķinot. Te vecākiem ir uzcītīgi un pacietīgi jāmāca bērniem, kādas uzvedības normas piedienas kristīgam zēnam vai meitenei.

Nav nozīmes apraudāt mūslaiku pasaules zemās morāles normas. Pasauli neinteresē pieticība. Kristietim ir jāiedibina savi standarti, neatkarīgi no apkārtējā pasaulē valdošajiem. Kad kultūra sāk morāli degradēties, Dieva ļaudīm jārēķinās ar to, ka arvien vairāk izpaudīsies atšķirība starp pasaules un viņu dzīves veidu. Ja neesam gatavi atzīt šo augošo nesaskaņu, mums labāk vajadzētu sev nopietni pajautāt, vai vispār esam noskaņoti būt Jēzus sekotāji.

Vecākiem vajadzētu uzmanīgi regulēt savu bērnu televīzijas un kino skatīšanos, grāmatu lasīšanu. Ir jānosaka un jāsaglabā pieticīgas ģērbšanās normas. Ja kristīga māte nevar nopirkt savai meitai pievilcīgas, bet vienkāršas kleitas, viņai pašai jāķeras pie šūšanas vai to pārveidošanas, vai vēl labāk, jāmāca to darīt meitai. Bet vispirms lai māte pārliecinās, ka viņas pašas apģērbs un izturēšanās ir vienkārši. Pakļaušanās pasaulīgās modes untumiem uz pieticības rēķina noved pie “bezmugurkaula” ticības, kas neko nezina par aicinājumu uz svētumu.

Vai kristīgas mātes, kas pašas ģērbjas izaicinošā stilā, kādu agrāk atļāvās tikai prostitūtas, un noskatās, kā viņu pusaugu meitas iet uz skolu līdzīgā izskatā – vai viņas apjauš, kāds morāls potenciāls slēpjas šai nekautrībā? Vai viņas ir tā pazaudējušas saskari ar saviem vīriešiem, ka vairs tos par vīriešiem neuzskata? Ka vairs nebēdā par to, lai viņi arī paliktu vīrieši?

Nekautrība ne tikai ierosina iekāri. Tā ir ļauna. Pastāvīga un pieaugoša nekaunīga nepieticība noved pie nedabīgas kaisles. Kāda māte vienu dienu aizveda automašīnā savu pusaugu dēlu uz vidusskolu. Grupa zēnu slaistījās uz kāpnītēm. Glīta meitene īsos, īsos svārciņos kāpa augšup pa pakāpieniem. Māte pie sevis nodomāja: “Tur sagaidāma koķetēšana.” Viņai par pārsteigumu zēni pat lāgā nepaskatījās uz meiteni. Vēlāk viņa par to ieminējās savam dēlam. Viņš teica: “O, pierasta lieta. Katrreiz, kad meitene apsēžas, praktiski viss ir redzams. Pie tā pierod.” Pirmajā mirklī tas šķiet pat iedrošinoši: “Mēs galu galā pielāgojamies mainīgajai modei. Mūsu  vectēviem varbūt bija tāda pat reakcija, kad garos tērpus nomainīja svārki līdz ceļiem.” Tur varbūt ir kāda daļa patiesības. Bet nemieru rada fakts, ka šī kliedzošā, pastāvīgā nekautrība notrulina cilvēka dabīgo reakciju uz pretējo dzimumu. Tā nav nejaušība, ka tieksme uz nekautrību iet paralēli perversiju un homoseksualitātes pieaugumam. Vīrieši kļūst ar dabīgo seksu pārstimulēti un pārsātināti, tādēļ izvēlas nedabisku un perversu izturēšanos. Drošākā aizsardzība gan tikumībai, gan veselīgai vēlmei, kas noved pie laulības, ir pieticība un kautrība.

Iedibini likumus

Jebkura mācīšana ir saistīta ar zināmu likumu iedibināšanu. Šeit ir jāatzīst divas pretējas un līdzvērtīgas briesmas: stingru likumu trūkums no vienas puses un sīkumainu priekšrakstu pārpilnība no otras puses.

Satraucoša anarhija un bērnu pārslogošana ar likumiem un aizliegumiem ir divi pretēji ļaunumi. Tomēr tie ir radniecīgi. Un vienlīdz nevēlami.*

Kur nav nekādu stingri formulētu un uzturētu likumu, bērna dzīvi mētā mainīgi jūtu un impulsu uzplūdi – savi paša, vai vecāku. Noteikta kārtība un rutīna bērnus attīsta. Viņi mēdz pretoties likumiem aiz tā vienkāršā iemesla, ka ir vēl nedisciplinēti; viņi seko mainīgām iegribām vai impulsiem. Taču apzināti vai neapzināti bērni gaida, ka vecāki viņu dzīvē iedibinās kārtību. Bērni, kas aug, nekad nesastopot stingru likumu, kas prasa viņu gribas un uzvedības pakļaušanos, ir  vistiešākajā nozīmē “apdalīti bērni”: viņiem ir slinki un nedisciplinēti vecāki. Redziet, likumu formulēšana un uzturēšana prasa pūles, gribasspēku un noteiktību. Dotajā momentā parasti ir vieglāk padoties bērna spiedienam un atmest likumus. Bet rezultātā mājās pieaugs anarhija, un tiks nojaukta dievišķā kārtība.

Ir pēdējais laiks vecākiem atgūt kontroli, iedibinot un uzturot stingrus likumus. Nost ar muļķībām, kas apgalvo: “Es neko nespēju iesākt ar šo bērnu!” Protams, ka spējat. Jūs patiesībā domājat: es neko nevaru iesākt ar šo bērnu, ja neatrodu tam laiku – bez kādas piepūles – bez atteikšanās no savas patikas un ērtībām – nezaudējot savu popularitāti – bez kādām nepatikšanām. Nu, atrodiet laiku, uzņemieties nepatikšanas, pieņemiet to, ka varat kļūt nepopulārs sava paša bērna acīs. Jūs to atgūsiet ar procentiem dažu gadu laikā, kad jūsu bērns pateiksies Dievam par vecākiem, kam pietika gudrības noteikt kādus saprātīgus likumus un pie tiem turēties.

Dr. Makss Refertijs (Rafferty), agrākais Tautas izglītības darba pārzinis Kalifornijas štatā, šodienas pusaudžu noziedzībā lielā mērā vaino “caurkritušus” vecākus: “Mēs esam pārāk mīksti tur, kur vajadzīga stingrība. Pieļāvīgi, kur vajadzētu būt noteiktiem. Devīgi, kur vajadzētu būt skopiem. Malā stāvoši tad, kad jābūt iekšā līdz ausīm.” Dr. Refertija jautājumi un atbildes nepatīkami aizrāda uz dažām vecāku nevērības jomām:

“ 1. Vai jūs dodat saviem pusaudžiem vairāk naudas, nekā nepieciešams pusdienām, skolas piederumiem un sestdienas deju vakaram? Jūs zināt, ka dodat. Tādēļ viņiem šodien ir dārgi rakstāmpiederumi, viņi brauc ar mazām un dārgām ārzemju automašīnām, smēķē dārgas cigaretes un iet uz dārgu elli.

“Hipiji un jipiji, un viss tas matainais, neķītrais bars diendienā dzīvo no tētiņa kabatas naudām. Galu galā viņi nebūtu spējīgi kaut ko strādāt ilgāk par vienu dienu, ja nu vienīgi būt par teritorijas narkotiku apgādātāju.

“Mutīgie koledžas studenti atgādina senos angļu naudas pārvedumu vīrus. Viņiem maksā par to, lai, atrazdamies ārpus mājas, tie dotu mieru un atpūtu mājiniekiem. Un kas tad ir maksātājs? To jūs labi zināt. Māmiņa un tētis.

“Kaunieties, jūs abi padzīvojušie farizeji! Jūs uzturat nestrādājošus blēžus. Jūs, nevainībā rokas mazgājošie liekuļi. Kaunieties!

“2. Vai jūs zināt, kur atrodas un ko dara jūsu vidusskolnieki katru no skolas brīvo minūti, kad viņu nav mājās? Ja nezināt, kāpēc ne? Lūdzu, nestāstiet man visus tos populāros apsvērumus par to, ka Pusaudzim vajag mācīties neatkarību un pašpaļāvību. Ha! Neatkarība un pašpaļāvība ir pēdējais, ko mūsu atvasēm vajadzētu mācīties. Viņi šo vērtīgo īpašību dēļ jau tā ir sacēluši sarus kā jūrascūciņas.

“Manuprāt, esmu dzirdējis visus iespējamos argumentus tam, ka šai paaudzei pienākas saņemt īpašu uzticēšanos un brīvu naudas čeku. Nieki! Katrai jaunai paaudzei vajag saņemt pieaugušo rūpes, pārraudzību un ik pa laikam stingru `Nē`.

“Katrs man zināmais skolas bērns, kas jebkad ir nokļuvis nepatikšanās, šai stāvoklī nonāca tāpēc, ka viņa vecāki nezināja – vai varbūt negribēja zināt – ko bērns tai laikā darīja. Parasti tas ir tik vienkārši.

“3. Vai jūs pazīstat Pusaudža draugus? Vai viņi izskatās pieklājīgi un tā arī runā? Vai arī izskatās un runā tā, it kā tikko izrāpušies no kādas briesmīgas alas? Ja viss atbilst pēdējam aprakstam, esiet nomodā par turpmāko! Tas ir tikai laika jautājums, un Pusaudzis pievienosies viņiem tai pašā alā.

“Un vēl, vai esat pazīstami ar Pusaudža draugu vecākiem? Vai esat atraduši laiku, lai kopā ar šiem līdzīgās rūpēs esošajiem cilvēkiem plānotu kopīgu stratēģiju, kaut vai tīras pašaizsardzības nolūkā? Ja tas jums vēl nav ienācis prātā, ir daudz vieglāk ieviest tādus pasākumus, kā aizliegums pusnaktī atrasties uz ielas, ģērbšanās noteikumi un uzvedības likumi, ja visa Pusaudža kompānija darbosies pēc tiem pašiem principiem.

“Vēlos jums piedāvāt dažas ķecerīgas, bet iepriecinošas atziņas:

“1. Tā kā mamma un tētis ir vecāki, gudrāki un nopelna vairāk naudas pārtikai nekā Pusaudzis, tāpēc pēdējam ir jāsavalda sava mute, jāpaklausa pavēlēm un varbūt arī šad tad mājās kaut kas mazliet jāpastrādā.

“2. Vecāki, kas apmaksā dēla skolas izdevumus, periodiski nepārbaudot, vai Pusaudzis nedzīro, nelamājas un ar tēva naudu neatbalsta teritorijas LSD piegādātāju, ir vairāk vainīgs pie nekārtībām izglītības sistēmā, nekā viņu bērns.

“3. Visi apgalvojumi par to, ka jaunākā paaudze ir jūtīgāka, informētāka, ieinteresētāka, inteliģentāka, nemierīgāka, karojošāka vai seksīgāka par iepriekšējo paaudzi, ir blēņas. Bērni šodien ir bagātāki, tas arī viss.

“4. Vecākus, kuri atļauj savām pusaugu atvasēm staigāt apkārt basām kājām, neapcirptiem, nemazgātiem, dīvainiem un neaprakstāmiem, vajadzētu ieslodzīt vai nosūtīt pie psihoanalītiķa. Vai varbūt abējādi.

“5. Vecākiem, kas ir pārāk aizņemti, noguruši, slinki, egocentriski vai vienaldzīgi, lai katru dienu un minūti valdītu pār savu bērnu pulku, vajadzētu šo ganāmpulku atsavināt. Lieta tāda, ka viņiem nekad bērni nav bijuši pirmajā vietā. Ar savu inertumu viņi garantē noziedzību.”

Ja vecāki ņemtu pie sirds šo laipno padomu, viņu mājās un bērnu dzīvēs ienāktu tik vajadzīgā kārtība. Tomēr tai pašā laikā jāuzmanās, ka viņi nekrīt pretējās briesmās – likumu pārpilnībā.

“Daudz likumu, daudz pārkāpumu.” Tas ir tāpat kā ar valdību, kas visu grib noregulēt ar likumiem. Tā cilvēkus audzina pilnīgai pakļautībai, nevis atbildīgai neatkarībai. Rezultātā, jo vairāk likumu izdod, jo mazāk tos ievēro. Un nav iedomājams valdībai, izglītībai vai ģimenei nelabvēlīgāks iznākums par likumu nerespektēšanu vispār. Cilvēks, kas mums nodrošinātu dzīvi zem nedaudz likumiem, bet raudzītos, ka tie tiek labi administrēti no augšas un labprātīgi, pēc labākās sirdsapziņas pildīti no apakšas, būtu vislielākais labdaris valstij… skolai… ģimenei.*

Viens no likumu vienkāršošanas ceļiem ir laika ierobežošanas princips. Citiem vārdiem, dažas nodarbes nav sliktas pašas par sevi, bet bērniem ir tieksme tajās ieslīgt pārmērīgi ilgi. Sevišķi tā notiek ar filmām, televīziju un jautrām grāmatām. Ja saturs ir atbilstošs, tā bērnam var būt lieliska iespēja pavadīt kādas stundas fantāzijas pasaulē. Taču, ja bērns pavada neierobežotu laiku, pasīvi sēžot televizora ekrāna priekšā, vai viņa istaba pastāvīgi ir komiksu pilna, šīs lietas sāk slikti ietekmēt viņa dzīvi. Vecākiem ir jānosaka skaidras laika robežas šādām nodarbēm. Parasta mācību gada laikā mēs atļaujam bērniem divas stundas nedēļā veltīt televizoram un vienu dienu nedēļā viņi var lasīt savus komiksus. Īpašos gadījumos vai brīvdienās, mēs parasti viņiem dodam papildus laiku televizoram vai dažreiz filmai. Tā ierobežojot šīs nodarbības, mēs atbrīvojam viņiem laiku citām interesēm, un ar šo vienu likumu atkrīt ducis sīku un neskaidru noteikumu.

Lai cik stingra un nemaināma būtu mājas kārtība un bērnu pienākumu loks, viņiem ir jāparedz dažas stundas brīvām nodarbībām un pašu izvēlētām interesēm. Vecākiem ir arī šis laiks jāpārredz. Bet viņiem jāsargās nepārtraukti bērnus bikstīt, apspiest, brīdināt un aizliegt – un beigās tomēr ar nepatiku atļaut. Mums nav jāatļauj bērniem atrasties situācijā, kur viņiem draud briesmas. Bet ir saprātīgi, ja ļaujam tiem būt tādās situācijās, kur viņiem pašiem jāizlemj, kā rīkoties. Vērojot no attāluma, mēs tomēr varam turēt grožus savās rokās un tos īstajā brīdī pievilkt.*

Vasaras brīvlaikā mūsu ģimenē trešdiena ir “brīvā diena”. Bērni var gulēt, cik ilgi patīk, viņiem nav nekādu pienākumu mājās vai dārzā, viņi paši var izvēlēties, ko darīt. Tas ienes ikdienā patīkamu pārmaiņu, pēc tam darbs un ģimenes aprūpe norit daudz veiksmīgāk.

Šķiet, ir kas īpašs jāsaka par likumiem personai, kas atrodas pārejas vecumā starp bērnu un pieaugušo – daudz peltajam pusaudzim. Ideāli būtu viņam dot šajos gados daudz brīvības, lai tas varētu atstāt mājas kā atbildīgs un disciplinēts pieaugušais. Tomēr vecākiem pastāvīgi jāpatur prātā, ka bērna vēlēšanās pēc brīvības vienmēr skrien pa priekšu viņa spējai būt brīvam. Vecākiem un nevis bērnam ir jānosaka, cik un kāda brīvība piemērota augošajam dēlam vai meitai.

Tas sevišķi attiecas uz attiecībām ar pretējo dzimumu. Mūsu kultūrā mēdz jauniešiem uzlikt šai vecumā nepanesamas nastas. Viņiem nav nekādas pieredzes par seksuālo dziņu spēku, kas viņos mostas. Viņiem ir maz izpratnes par attiecību nopietnību starp vīrieti un sievieti. Tomēr mēs viņiem atļaujam būt kopā vienam ar otru bez kādas uzraudzības, nesniedzot viņiem ne viselementārākos paskaidrojumus. Tieši laikā, kad viņiem izmisīgi vajadzīgi skaidri likumi un vadlīnijas, mēs viņus palaižam brīvībā bez jebkādiem likumiem vispār.

Kad vidējo rietumu koledžu studenti cīnījās par brīvi atvērtām kopmītnēm – lai zēni un meitenes varētu brīvi ciemoties viens otra guļamistabās – tas izraisīja vecāku un absolventu protestu vētru un arī labi saprotamus iebildumus no administrācijas puses. Kādu dienu zēns un meitene iedzina stūrī dekānu ar retorisku standarta jautājumu: “Vai jūs domājat, ka mums nevar uzticēties?”

“Nē,” viņš atbildēja.

Viņiem jau bija sagatavoti argumenti gaidāmām garām diskusijām un izvairīgām atrunām, bet viņus nedaudz pārsteidza šī netipiski īsā atbilde.

“Kāpēc ne?” viņi taujāja.

“Tāpēc ka viens no jums ir vīrietis, bet otrs sieviete.” Tā saruna beidzās. Žēl, ka daudziem vecākiem pietrūkst šīs koledžas dekāna atklātības. Ir pārsteidzoši redzēt, kā citādi inteliģenti vecāki pieņem to, ka bērniem vajag “uzticēties”. Viņi, šķiet, neaptver, cik ļoti viņus iebiedējusi šī seklā apelēšana pie cēla tikuma. Kad jauna meitene dusmojas par ierobežojumiem – cik vēlu drīkst atrasties ārpus mājas, kopā ar ko un kādos apstākļos – viņa ar vissatriektāko sejas izteiksmi un valdonīgā apjukumā saka: “Jūs man neuzticaties!” Uz to izbiedētajiem vecākiem vajadzētu atbildēt: “Protams, mēs neuzticamies, mīļā.” Uzticību nevar vienkārši pasniegt kā glāzi sārtas limonādes, lai rastos kopības sajūta. Uzticība izaug uz nopietnas pieredzes pamata, nevis uz emocijām. Jums nenāktu ne prātā “uzticēt” savam dēlam – kas tikko pabeidzis pirmo kursu medicīnas studijās, lai kļūtu par ārstu – izdarīt operāciju. Jūsu uzticēšanās būtu priekšlaicīga un pavisam nevietā. “Uzticēties” jaunietim ar eksplozīvu seksa potenciālu – pamest viņu pilnīgi savā vaļā, bez drošības, likumiem vai ierobežojumiem – ir tikpat neprātīgi kā ķirurga nazis pirmkursnieka rokās. Tā nav uzticēšanās, bet muļķīga un bīstama bezatbildība.

Iepriekšējās kultūras uz šīm lietām skatījās daudz reālistiskāk. Viņi atzina seksuālās tieksmes spēku un naivi nedomāja, ka jaunieši paši ar to tiks galā. Viņi pieļāva attiecības starp pretējiem dzimumiem tikai stingri ierobežotos apstākļos – ja nepieciešams, meitenei nodrošināja pavadoni sabiedrībā. Viņi nepieļāva, ka zēns un meitene ilgstoši paliek divatā. Citiem vārdiem, viņi neprasīja no jauniešiem neiespējamo. Viņi izveidoja likumu un ierobežojumu rāmi, kurā jaunie ir aizsargāti no spēkiem, kurus tie nav spējīgi kontrolēt.

Šis saprātīgu likumu trūkums jauniešiem ir tā samilzis, ka sāk sagādāt problēmas ne vien vidusskolas un koledžas gados, bet jau pat pamatskolas klasēs. Vecāki Šarlotā, Ziemeļkarolīnā, bija satraukti par to, kas notika ar viņu dēliem un meitām. Vienpadsmitgadīgas meitenes regulāri gāja uz skolu ar lūpu zīmuli. Trīspadsmitgadīgās devās vienas auto izbraukumos ar zēniem. Vienu laiku Šarlotas centrālajā vidusskolā mācījās trīsdesmit pieci precēti skolēni. Kāda septiņpadsmit gadus veca meitene bija precējusies, šķīrusies un bija bērna māte.

“Man bija līdz kaklam apnikušas tās dejas, randiņi un auto izbraukumi,” viņa paskaidroja. “Apprecēšanās šķita vienīgā izeja.”

Vienu vakaru sestās klases meitene gaidīja savu kavalieri, lai kopā brauktu uz savu pirmo balli. Tēvs paskatījās uz viņu pāri avīzei; garā kleitā, krāsotām lūpām un nosmiņķējusies viņa izskatījās mierīga un līdzsvarota. Bet, kad viņš piecēlās, lai izietu no istabas, viņa pieskrēja un satvēra tēva roku. “Tēt, neatstāj mani!” viņa iesaucās. Pēkšņi tēvs ieraudzīja, ka zem grimma viltojuma slēpās izbijies vienpadsmitgadīgs bērns.

Šis atgadījums deva impulsu nodibināt Šarlotas vecāku apvienību. Šī apvienība izveidoja noteikumus par ballēm, randiņiem, ārpusklases nodarbībām un automašīnām. Pusaudži vairs nebija atstāti vieni. Viņu vecāki radīja rāmi, kurā bērni varēja augt nesaspringtā atmosfērā.

Kāda četrpadsmitgadīga meitene stāstīja: “Kopš mani vecāki ir pievienojušies apvienībai, viņi man tagad sākuši teikt, ko es drīkstu darīt un ko ne. Taisnību sakot, tas mani atbrīvo no liela sloga. Un galu galā, vai tam mums nav doti vecāki?” [raksta Būtons Herndons žurnālā This Week Magazine].

Saprātīgi pieaugušo doti likumi un ierobežojumi nodrošina jauniešiem nepieciešamo aizsardzību. Ja tos nedod sabiedrība, to vajadzētu darīt vismaz kristīgiem vecākiem priekš saviem bērniem – pat tad, ja tas uzspiež viņiem no apkārtējās sabiedrības atšķirīgas normas. Augšanas gadu iespaids ir pārāk nopietns un tālejošs, lai to pamestu pusaudžu subkultūras kaprīzēm.

Esi piemērs

Esi pats tāds, kādus tu vēlies citus audzināt. Esi tāds ar visu savu būtību. Ja tavas prasības ir pretrunā ar to, kāds tu pats slepenībā esi, tad negaidi ne panākumus, ne svētības. Tad sagaidāms, ka vecāku lomā piedzīvosi kaunu.*

Apustulis Pāvils varēja teikt: Dzenieties man pakaļ (angliski: atdariniet mani) tā, kā es Kristum! (1.Kor.11:1) Vecāku tikumiskajai uzvedībai jābūt tādai, ka viņi var aicināt bērnus uz atdarināšanu.

Daudzi grib reliģiski audzināt bērnus, paši nebūdami ticīgi. Viņi ir kā politiķi kas atzīst reliģiju par labu tautai, bet paši dzīvo pēc citiem likumiem. Žēl tādu vecāku un viņu bērnu, uz tiem cerēt nevar. Viņi tā sabojā visu savu vecāku misiju.*

Kad mēs augām, mūsu tēvs bija direktors vasaras nometnē neaprūpētiem bērniem. Brālis, māsa un es arī piedalījāmies šīs nometnes nodarbībās. “Nometne” mums bija ikdienas vārds un mūsu priekšstatos nozīmēja peldēšanos, makšķerēšanu, vizināšanos laivā, dārgumu meklēšanu – šķietami neizsmeļamu un bērniem tīkamu nodarbību loku. Vasarai tuvojoties, visas sarunas mūsu mājās risinājās ap nometni – par zivīm, kuras noķersim, par spoku stāstiem, kurus dzirdēsim no Daga Petersena, viena no padomdevējiem, par veciem draugiem, kurus atkal sastapsim – bija grūti sagaidīt, kad sāksies jaunā nometnes sezona.

Tomēr vecākiem ar mani bija viena problēma. Valoda, kuru sev līdzi atnesa daži no nometnes bērniem, nebija tāda, kādu lieto svētdienas skolā. Es dzirdēju vārdus, kādus nekad iepriekš nebiju dzirdējis – to nozīmi nezināju, kaut arī nojautu, ka tie nav gluži labi. Kā sūklis es uzsūcu šīs rupjības, un pirmās trīs nedēļas mājās vecākiem mani vajadzēja izolēt, kamēr izkvēpina manu vārdu krājumu.

Man dzīvā atmiņā ir pagātnes mirklis ar tēvu. Viņš devās uz agro futbola treniņu (viņš bija treneris) un, pirms iekāpa mašīnā, pagriezās pret mani un teica: “Tu zini, es nelamājos – un negribu, ka tu lamātos.” Nekādu lekciju. Nekādu draudu. Tikai viņa piemēra spēks. Kaut arī savā pieaugšanas laikā es šim piemēram nesekoju tik labi, cik gribētos, es to nekad neaizmirsu. Tēva piemērs, kas mācīja savaldīt savu valodu, mani iedvesmoja.

Luterāņu Jaunatnes Pētījumi, iestāde, kas nodarbojas ar statistikas analīzi, mēģināja noskaidrot faktorus, kas nosaka jauniešu iesaistīšanos vai neiesaistīšanos draudzē pēc iesvētībām. Viņu atklājumam nevajadzētu nevienu pārsteigt. Jaunieši, kas ir draudzē aktīvi, ne vienmēr parādījās kā sekmīgākie un daudzsološākie iesvētes mācību laikā. Tas vairāk bija atkarīgs no tā, vai viņu vecāki bija draudzē. Tātad vecāku piemēra spēks bērnam māca visvairāk.

“Atļauj Dievam sevi mācīt, ja gribi mācīt citus.” Tāds ir pamatprincips; bez tā nevar gaidīt, ka bērnu audzināšana nesīs augļus. Tomēr tik bieži tieši to vecāki grib sagaidīt – tas ir muļķīgi un pārdroši.*

Ir neprātīgi gaidīt savu bērnu tikumību, ja paši nepakļaujamies morāles likumiem. Tiklīdz bērniem radīsies kaut mazākās aizdomas, simtiem likumu, priekšrakstu un brīdinājumu efekts būs pagalam. Lai neviens necer, ka būs viegli no bērniem noslēpt savus pārkāpumus pret Dieva baušļiem. Viņi ļoti labi saredz to, kas notiek “aiz skatuves”. Ja arī viņi uzreiz nesaprot, tomēr jau agri viņos pamostas sajūta, ka kaut kas notiek nepareizi.*

Šāds mēģinājums ir ne vien muļķīgs, bet arī nekaunīgs. Iedomāsimies, ka bērnu priekšā mums izdodas paturēt noslēpumā savu neīstumu; viņus mēs varētu apmānīt, kaut vai uz laiku, bet Dievu piemānīt mēs nevaram ne uz mirkli. Mēs iedomājamies no saviem bērniem izveidot tikumības meistardarbu, visas tikumības Radītājam nenostājoties mūsu pusē. Mēs rīkojamies tā, it kā svētību avots būtu mūsos un nevis Dievā. Mēs darbojamies, it kā mēs izrīkotu Viņu, kas vienīgais var pārveidot cilvēka grēcīgo sirdi, it kā tie likumi, ar kuriem Viņš pārvalda tikumību, būtu nodoti mūsu rokās. Tas ir drošākais ceļš, kā tīši nolemt iznīcībai savu roku darbu.*

Cilvēki grib paklausīgus bērnus, bet paši nav paklausīgi Dievam. Ernests Dievbijīgais, Gotas hercogs, mēdzis teikt: “Lai princis ir paklausīgs Dievam, ja viņš vēlas paklausīgus padotos.” Bet, tāpat kā ir valdnieki, kas gaida uzticīgu padevību no sev pakļautajiem, tai pašā laikā atsakoties būt padevīgi ķēniņu Ķēniņam, tā rīkojas arī neskaitāmi vecāki. Tāda valdīšana iedragā paklausību, vājina saites un neapšaubāmi briedina revolūciju. Tāpat arī šāda bērnu audzināšanas metode liek pamatu pastāvīgi pieaugošām nekārtībām.*

Hjūstonas (Houston) policijas nodaļa Teksasā ir sastādījusi sarakstu “Divpadsmit principi bērna izaudzināšanai par noziedznieku.” Šo ironisko sacerējumu caurvij vecāku parauga tēma:

1. No mazotnes sāciet dot bērnam visu, ko vien viņš vēlas. Tā viņš uzaugs pārliecībā, ka pasaule viņam parādā dzīvību.
2. Kad viņš saklausījis sliktus vārdus, smejieties par to. Tas liks viņam domāt, ka viņš ir asprātīgs. Tas viņu arī iedrošinās meklēt vēl `asprātīgākas` frāzes, kas vēlāk jūs šokēs.
3. Nekādā gadījumā nedodiet viņam garīgu audzināšanu. Pagaidiet, kamēr viņam būs 21, un tad lai viņš `izlemj pats`.
4. Izvairieties lietot vārdu `nepareizi`. Tas var attīstīt vainas kompleksu. Tas liks viņam  vēlāk, kad viņš būs arestēts par auto zādzību, domāt, ka visa sabiedrība ir pret viņu un vajā viņu.
5. Paceliet visu, ko viņš izmētā sev apkārt – grāmatas, kurpes un drēbes. Dariet visu viņa vietā, lai viņš iegūtu pieredzi visu atbildību novelt uz citiem.
6. Ļaujiet viņam lasīt jebkuru iespiestu materiālu, ko viņš var dabūt savās rokās. Skatieties, lai sudraba galda piederumi un dzeramās glāzes tiktu sterilizētas, bet atļaujiet viņa prātam baroties ar atkritumiem.
7. Regulāri strīdieties savu bērnu klātbūtnē. Tas viņam aiztaupīs pārmērīgu satricinājumu, kad vēlāk ģimene izjuks.

(Vecāku savstarpējo izturēšanos nosaka viens princips: paklausība Dievam. Kas gan var gaidīt veiksmīgu bērnu dzīvi, ja laulība, no kuras viņi nākuši, izrādījusies neveiksmīga? Bērnu attīstība nav kaut kas izolēts, kas var sekmēties, neņemot vērā attiecības ģimenē. Viņi ir viena organisma locekļi.)*

8. Dodiet bērnam tik daudz kabatas naudas, cik viņš vēlas. Nekad neļaujiet viņam kaut ko nopelnīt pašam. Kādēļ gan lai viņam būtu tikpat grūta dzīve, kā jums tā bijusi?
9. Apmieriniet katru viņa tieksmi pēc barības, dzēriena un komforta. Raugiet, lai katra viņa jutekliskā vēlēšanās tiktu izpildīta. Noraidījums var novest pie bīstama cerību sabrukuma.
10. Aizstāviet viņu pret kaimiņiem, skolotājiem un policistiem. Viņi visi ir aizspriedumaini pret jūsu bērnu.
11. Kad viņš nokļūst īstās nepatikšanās, attaisnojiet sevi, sakot: `Es nekad nespēju tikt ar viņu galā.`
12. Sagatavojieties bēdu pilnai dzīvei. Acīm redzot, jums tāda būs.

Mēs nevaram izbēgt no mūsu kļūdu atspoguļošanās bērnos. Mūsu bēdīgā pieredze ar viņiem domāta tam, lai mūs darītu pazemīgus. Dievs bieži ieliek mūsu visapslēptāko lietu, kuru tikai Viņš zina, mūsu bērnos. Tā saņemam pārmetumu, kas visdziļāk griež mūsu sirdsapziņu, jo to saprotam tikai mēs un neviens cits. Raksti mums rāda sakarību starp vecāku slepenajiem darbiem un viņu bērnu rīcību un likteņiem. To apraksta stāsts par Dāvidu. Viņš izpostīja Ūrijas ģimeni. Tas ienesa nelaimi viņa paša ģimenē, kas līdz tam bija Dieva svētīta. Ar dubultu grēku – laulības pārkāpšanu un slepkavību – viņš izpostīja savu dzīvi. Viņa dēli izdarīja līdzīga rakstura grēkus pret sevi un pret viņu. Viņš bija darījis slepeni; atmaksa viņam nāca visas pasaules priekšā.*

Pieredzot tādas lietas, cilvēks ar skaidrāku sapratni lasīs Rakstu vārdus, ka Dievs atmaksās tēvu grēkus pie bērniem. Tēvs nodrebēs tādas Dieva taisnības priekšā. Tā Dievs pasauli iekārtojis. Tas ir Viņa likums pasaulei, ka dēliem jānes tēvu noziegums un indivīdam jānes savas dzimtas vai tautas grēks. Jaunajā laikmetā, tas ir Dieva Valstībā, valdīs jauns likums: katrs saņems pēc saviem paša darbiem, un neviens necietīs par cita grēku, bet tikai par savējo.*

Kristus stāsta par cilvēku, kas savu namu cēla uz smiltīm (Mt.7:24-27). Nams gan pacēlās ātri un viegli, bet, kad nāca lietus un vējš, tas sabruka, un posts bija liels. Tā notiek ar cilvēku, kas Kristus pavēles gan dzird, bet tās netur. Tāpat jābūt arī ar to, kas tās māca, bet pats nedara. Nepievilieties ar šķietamiem panākumiem! Kas citus skubina ievērot baušļus, bet paši tiem nepaklausa, tos gaida atmaksas diena. Nāk laiks, kad Dievs parādīs, uz kāda pamata viss celts.*

Vecāku autoritātes iedibināšanai bērnos nekas nav svarīgāk par piemēru, kādu viņi paši rāda ar savu dzīvi. Tā ir pati autoritātes būtība. Autoritātei sevī jāsummē viss, par ko iestājas sabiedrība. Tai jābūt dzīvam to principu iemiesojumam, kādus tā prasa no savas sabiedrības – nācijas, militāras vienības, draudzes vai ģimenes.

Amerikāņu tautas lielā mīlestība pret Dvaitu Eizenhaueru bija saistīta tieši ar šo viņa lomu. Viņš iemiesoja cieņu, kas izriet no vienkārša tikuma. Lai kādās politiskās kļūdās pretinieki viņu apsūdzēja, tas nevarēja satricināt tautas pārliecību, ka viņš ir labs cilvēks, kuram var uzticēties. Viņi pieņēma viņa autoritāti, jo viņš bija dzīvs simbols tam, kas, viņuprāt, Amerika bija vai kam tai vismaz vajadzēja būt. Vecākiem ir jābūt pašiem savas mācības iemiesojumam, ja viņi grib panākt autoritāti. Neviens cilvēks pats nevar radīt sev autoritāti. To rada tas, kas stāv kā autoritāte virs viņa. Vecāku autoritāti iedibinājis Dievs, kas ģimeni radījis, un Viņam ģimenes tēvs galu galā ir atbildīgs. Dievs neprasa no vecākiem mazāk, kā viņi Dieva uzdevumā prasa no bērniem.

Disciplinēt

Kristīgiem vecākiem skaidri jāzina: jūs esat atbildīgi Dievam par savu bērnu disciplīnu. Ja jūs bērnus disciplinējat un audzināt saskaņā ar Dieva Vārdu, jūs saņemsiet Viņa atzinību un svētību. Ja to nedarāt, jūs sastapsieties ar Viņa dusmām.

Dievs sodīja priestera Ēļa namu tādēļ, ka viņš nespēja disciplinēt savus dēlus. …Es būšu soģis uz laiku laikiem viņa namam to pārkāpumu dēļ, par kuriem tas zināja, proti, viņa dēli bija tie, kas paši lika pār sevi nākt lāstam, bet viņš pats neko nav darījis, LAI VIŅUS ŠAI LIETĀ AIZKAVĒTU. Un tādēļ Es, pie sevis zvērēdams, esmu nolēmis par Ēļa namu, ka Ēļa nama noziegumu nevar nemūžam salīdzināt nedz ar kaujamiem, nedz ar ēdamiem upuriem (1.Sam.3:13-14).

Dieva Vārds noteic tēva atbildību par bērnu disciplīnu. Uzklausiet, mani bērni, sava tēva pamācības… Jo es biju sava tēva dēls, savai mātei luteklītis un vienīgais. Un viņš mācīja mani… (Sal.pam.4:1-4). Tēvam ir jāmāca un jādisciplinē bērns, panākot gan savu, gan savas sievas rīkojumu izpildi. Sieva šeit, tāpat kā visās lietās, ir vīra palīgs un disciplinē bērnus ar deleģētu autoritāti, piemēram, viņa prombūtnes laikā.

Abiem vecākiem un bērniem jāņem vērā: bērna paklausība nav tik vien vēlama vai ieteicama. Tā nekādā ziņā nav izvēles lieta. Tā tiek prasīta. To prasa Dievs no vecākiem, un tādēļ vecākiem tā jāpieprasa no bērna.

Apustulis Pāvils rakstīja romiešiem: Tāpat spriediet arī jūs par sevi, ka esat miruši grēkam, bet Jēzū Kristū dzīvojat Dievam (Rom.6:11). Pie šīs patiesības mums cieši jāturas gan pašiem, gan jātur savi bērni. Mēs būvējam īsto pamatu, kad cienām savus bērnus kā Dieva bērnus.*

Kam tad vajadzīga disciplīna? No kurienes nāk grēks, kura dēļ kristieša disciplīna kļūst nepieciešama? Kristieša disciplīna vajadzīga, lai turētu mirušu veco cilvēku, kuram Dieva žēlastības akts lika nomirt. Tas ir nolikts pie mūsu kājām, un, ja esam neticīgi, mēs to atkal atsaucam dzīvē. Mēs varam atkal ļaut valdīt grēkam, un tagad tas būs vēl smagāks un ļaunāks nekā iepriekš. To, ko Kristus ar rūgtām ciešanām pārvarēja un kam lika mirt, mums nevajadzētu atkal modināt un vest no kapa ārā. Bet tā kā mēs, pat būdami jauni radījumi, tomēr esam vāji un maldīgi, tad ir vajadzīga modrība un disciplīna. Vajadzīga pašdisciplīna un atturība, lai sevī nostiprinātu un paturētu pilnīgu uzvaru pār veco cilvēku. Tas ir visas disciplīnas mērķis, kādu Dievs mums devis; un to mēs realizējam tālāk. Bērniem no mums saņemt disciplinēšanu ir tikpat vajadzīgi, cik mums pašiem to saņemt no Dieva.*

Tādēļ nav jāklausās cilvēkos, kas audzināšanā neko negrib dzirdēt par sodīšanu, vismaz ne miesas sodu. Disciplīna un sods ir divas cieši saistītas lietas, patiesībā disciplīna vienmēr nozīmē sodīt, lai gan sodīšana ne vienmēr nozīmē disciplinēt. Abas ietver atmaksu un taisnības uzvaru, lai gan ar kādu atšķirību: disciplinēšanai ir tēvišķs nolūks glābt, šķīstīt un dziedināt, sodīšana var notikt arī bez šāda nolūka, vienkārši kā juridisks akts taisnīgai atlīdzināšanai.*

Atbalsti mācīšanu disciplinējot

Disciplinēšanai jāsākas, kad bērns vēl ir šūpulī. Mazulis saprot, vai viņš var vai nevar manipulēt ar vecākiem, un, ja var, viņš to darīs. Ja mazais atklās, ka raudāšana, elpas aizturēšana vai atteikšanās ēst viņu dara par zvaigzni, kas piesaista visas ģimenes uzmanību, viņš raudās, aizturēs elpu vai atteiksies ēst.

Nebaidieties būt situācijas kungs. Bērniem ir jāzina, ka ģimenē ir kāds stiprāks un gudrāks. Kad situācija to prasa, piecelieties un sakiet: “Nē, tur nedrīkst iet” vai “Nē, to nedrīkst ņemt.” Bērns var nikni protestēt, bet iekšēji jutīsies apmierināts, ka jūs viņu tā mīlat, ka riskējat izsaukt viņa dusmas, un ka jums ir diezgan prāta un spēka viņu aizsargāt no viņa paša muļķības un pieredzes trūkuma.

Bērns, kuram par prieku visu dara, visu dod un neko no viņa neprasa, ir “apdalīts” bērns. Kāds medicīnas doktors raksta National Observer, ka tas ir tāpat, kā dot bērnam diētu bez nepieciešamajiem vitamīniem un minerāliem… un viņam drīz vien parādīsies nepietiekama barojuma pazīmes. “Mājas, kurās nav aizliegumu, kur nepieprasa būt pieklājīgam un saticīgam, kur nav stingru noteikumu un robežu, ir mājas, uz kurām vajadzētu doties pilsētas sanitārajam inspektoram,” viņš turpina. “Tā ir neveselīga vieta, kur briest nepatikšanas. Un tās patiešām būs. Bērna raksturs ir atbilstoši jāveido, un šai kontrolei ir jānāk no ārpuses. Tikai pēc attiecīgas ārējas ietekmēšanas bērns to pieņem kā daļu no sevis, un tad var sākt labi un pilnīgi veidoties viņa iekšējā struktūra.”

Vecāki, kas cenšas izpatikt bērnam, visā viņam pakļaujoties un neko neprasot no viņa, beigās neiepriecina nevienu, vismazāk jau pašu bērnu. Jo, kad viss beigsies ar nelaimi, bērns vainos vecākus viņu rakstura trūkumā.

Leitnants Roberts L. Vernons, atbildīgais par darbu ar jauniešiem Losandželosas policijas nodaļā, no savas pieredzes saka, ka bērni patiešām grib disciplīnu, apzināti vai neapzināti. Viņš norāda, ka ne vecāki, ne tiesas nedara jauniešiem labu, būdami pārāk saudzīgi. Viņš stāsta par sarunu ar trīskārtēju noziedznieku, kas arestēts par lielu zādzību. Zēns jutās apmulsis, jo nekad nebija sodīts. Leitnants Vernons secina, ka jaunie cilvēki vēlas zināt, cik tālu viņi drīkst iet.

Atkārtoti draudi un dusmīgi uzsaucieni, kam neseko darbi (mātēm raksturīgs ieradums), ir bezjēdzīgi. Tas veido bērnos vienaldzību un mazina cieņu pret māti; tā viņa sagatavo sev nebeidzamas raizes un sapīkumu, kurus būtu varējusi aiztaupīt. Mātes sirds vairās no bargas sodīšanas, tāpēc viņa atstāj savus draudus neizpildītus. Bet vairumā gadījumu bargi sodi nav nepieciešami. Ļoti mazs sods, bet precīzi izpildīts un atkārtots, ja tā pati vaina atgadās vēlreiz, dod tādu efektu, kādu nevar iegūt ar draudiem.*

Kad nepieciešana disciplinēšana, tas jādara tūlīt. Tā kā tiesu par ļauniem darbiem nespriež tik drīz, tādēļ cilvēku bērnu sirdis pildās ar drosmi darīt ļaunu (Māc.8:11).

Pamatos nepareizs uzskats

Kopš franču revolūcijas laikiem plaši izplatīta ideja, ka cilvēka daba savos pamatos ir laba. “Ļaunums” palaikam izaug dēļ izglītības un sapratnes trūkuma vai varbūt izcelsmes un vides psiholoģijas ietekmē. Mums saka, ka vajadzīga vienīgi izglītība un, iespējams, vides uzlabošana – ekonomiski, sociāli, politiski, psiholoģiski. Tiklīdz cilvēks “sapratīs” un tiklīdz visi mākslīgie traucēkļi būs novērsti, cilvēka dabas sākotnējā labestība uzziedēs.

Abi pasaules kari un tiem sekojošā auksto un karsto karu paaudze cik necik atvēsināja šo naivo optimismu attiecībā uz cilvēka dabu. Tomēr daudzi mūsu neapzinātie priekšstati un spriedumi joprojām ir balstīti uzskatā, ka cilvēka daba pamatos ir laba, jo šī ideja ir iespiedusies visā mūsu kultūrā un domāšanā. Un ne mazāk bērnu audzināšanas jomā! Daudz nepatikšanu vecāku un bērnu attiecībās sakņojas šai nepareizajā cilvēka dabas izpratnē. Vecāki uzlūko savus bērnus kā pamatā “labus”. Kad viņi kādā situācijā parādās kā “slikti”, vecāki sāk izmisīgi meklēt iemeslu: “Kas gan kavē un traucē manu mazo eņģelīti, ka viņš tā varēja rīkoties?”

Sākumā iemesls tiek atrasts. Protams, viņš vienkārši nesaprot. Tiklīdz sapratīs, parādīsies viņa sākotnējā labestība un saprātīgums.

“Mīlulīt, tev nevajag sist galvu pret grīdu, kad es tev atņemu gludekli. Māmiņai tas vajadzīgs, lai tavas drēbītes izskatītos skaistas. Bez tam gludeklis reizēm ir karsts un var Mīlulītim nodarīt sāpes!”

Mīlulītis brēc vēl skaļāk un dusmu lēkmē turpina dauzīt galvu pret grīdu. Acīm redzot, iemesls ir nopietnāks nekā tikai sapratnes trūkums. Laikam taču gludeklis bērnam simbolizē kādu drošību un labklājību. Kādēļ gan nenopirkt lietotu gludekli, lai viņam būtu pašam savs? Problēma atrisināta! Mīlulītis ir laimīgs ar savu jauno gludekli. Viņš to priecīgi velk aiz auklas sev līdzi, starodams aiz labestības.

Bet nākošreiz, kad māmiņa iet uz veikalu un viņam jāpaliek mājās ar vecāko māsu, Mīlulītis atkal nokrīt uz viesistabas tepiķa un sāk dauzīt galvu pret grīdu.

“Mīlulīt, nedari tā! Tu taču zini, ka māmiņa būs ļoti drīz atpakaļ. Nāc, ieslēgsim televizoru, un tu paskatīsies savas iemīļotās multenes.” (Spiedīgā brīdī jālieto “uzmanības novēršanas metode”, jo nav laika noskaidrot, kas Mīlulītim traucē izpaust labestību.)

Acīm redzot, Mīlulītim ir dziļi iesēdusies nedrošības sajūta. Māmiņa un tētis ar kaut ko viņu nav nodrošinājuši. (Kaut tikai viņi zinātu, ar ko!) Varbūt viņiem jādodas pie psihiatra, lai pārliecinātos, ko viņi dara nepareizi. Tikmēr jācenšas visādā veidā pārliecināt Mīlulīti par savām mīlestības jūtām. Ja situācija neuzlabosies, varbūt Mīlulītim pašam vajadzēs ārstēties pie psihiatra.

Tomēr situācija neuzlabojas. Mīlulītim ir izveidojies stabils paradums krist dusmu lēkmēs. Māmiņa un tētis izmisīgi svaidās apkārt, meklēdami kaut ko, kas varētu bērnu nomierināt, jo baidās, ka viņš kādu dienu varētu dabūt smadzeņu satricinājumu.

Vienu dienu, kad Mīlulītis ne vien nokrīt uz grīdas, bet vēl arī iznīcina kaktā stāvošo tēta boulinga spēlē iegūto balvu, nolauzdams tai labo roku, tētis aizmirstas. Dusmu un atriebības lēkmē viņš Mīlulīti noliek uz ceļa un krietni ieper. Kompleksi vai ne kompleksi, bet tas ir vairāk, nekā tētis spēj paciest.

Protams, visa bērnu audzināšanas zinātniskā procedūra ar šo nesaprātīgo un nekontrolēto dusmu izvirdumu tagad ir saņēmusi nopietnu triecienu. Tas būs radījis mazā Mīlulīša psihē tādu barjeru, ka būs vajadzīgi gadi, lai izpaustos viņa sākotnējā labestība.

Tiešām, Mīlulītis piedzīvo iedomātu psihisku aptumsumu. Paiet veselas divas nedēļas, kamēr mazais ego sakrāj spēkus mesties jaunā dusmu lēkmē.

Kaut arī šī ilustrācija ir mazliet pārspīlēta, tomēr būtībā šāda attieksme pret bērnu audzināšanu ir ļoti izplatīta. Citiem vārdiem sakot, vecāki labprāt pieņem ideju, ka cilvēka daba pamatos ir laba. Balstoties uz šo pieņēmumu, ir tieksme lietot iepriekš minētos disciplinēšanas veidus: liels uzsvars uz saprātu un vides pielāgošana bērnam.

Šī pieeja ir izgājusi pāris paaudžu ilgu nopietnu pārbaudi. Rezultāti nav iepriecinoši.

Tomēr par spīti augošajām bažām par disciplīnas trūkumu ģimenē un sabiedrībā kopumā, ir pārsteidzoši, cik sīksti cilvēki turas pie idejas par cilvēka personības sākotnējo labestību. Skolu direktoru un direktrišu asociācija Londonā ir publicējusi ziņojumu par pusaudžu un pieaugušo attiecībām. Tā ievadā teikts: “Mēs esam pārliecināti, ka lielam vairumam pusaudžu ar dažādu spēju līmeni un dažādu sociālo izcelsmi ir milzīgs labestības potenciāls – viņiem pašiem un sabiedrībai kopumā.

“Tie pastiprināti izmanto iespējas iegūt vispārējo izglītību, kā arī jebkurā veidā gūt zināšanas un prasmes. Viņus, kā jaunus cilvēkus, priecē eksperiments un piedzīvojums; viņi ir kritiski, bet tomēr līdzjūtīgi, gatavi smagi strādāt savu izvēlēto darbu, uzmanīgi un reāli domājoši, draudzīgi un atbildīgi. Viņi ir mūsu sabiedrības lielākā svētība.

“Tomēr daži mūsu sabiedrības apstākļi šodien nopietni apdraud šo labo īpašību attīstību…

“Straujš un intensīvs zinātnes progress visās nozarēs mūs ir apgādājis ar daudzām spēcīgām ierīcēm – mopēdu, tranzistoru radio, medikamentiem un televizoriem – kuras mēs joprojām neesam iemācījušies īsti izprast un ar tām apieties.

“Tas ir arī vājinājis (cerams, īslaicīgi) kādreiz spēcīgo reliģijas autoritāti. Lielam daudzumam cilvēku reliģija vairs nav pašsaprotams morālās uzvedības pamats.

“Līdz ar to ir ienākusi pieaugušo nenoteiktība attiecībā uz morāles normām un tieksme atteikties no diktāta un autoritātes pret jauniešiem.

“Lai gan vecākā paaudze, skolotāji un vecāki, jauno labklājībā ir tikpat ieinteresēti kā agrāk, viņi ir pazaudējuši izpratni, kā tos labāk vadīt, un reizēm atsakās no atbildības vispār.”

Neskatoties uz atzītajiem traucēkļiem, šeit parādās akla pieķeršanās atziņai, ka patiesībā vainojami “daži mūsu sabiedrības apstākļi”. Problēma tikai tā, ka “joprojām neesam iemācījušies īsti izprast un apieties ar… mopēdu, tranzistoru radio, medikamentiem un televizoriem.” Kā būtu, ja mēs mēģinātu izprast un pareizi apieties ar bērniem, kas skrien ar mopēdiem un blenž televizora ekrānā?

Problēma meklējama iepriekš pieņemtajā atziņā. Bībele raugās uz bērnu audzināšanu no pavisam cita redzes viedokļa. Bībele neuzskata, ka bērns pamatā ir labs! Redzi, vainas apziņā es esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ir ieņēmusi (Ps.51:7). Bībele neuzskata, ka bērns būtībā vēlas darīt to, kas labs un pareizs. Tās izpratne par bērna dabu un līdz ar to pieeja disciplinēšanai ir citāda. Muļķīgas blēņas mīt bērna sirdī, bet audzinātāja rīkste aizdzīs tās tālu prom no viņa (Sal.pam.22:15).

Rakstu disciplinēšanas metode ir vienkārša un nepārprotama: rīkste. Pirms to atmetam kā vecmodīgu, barbarisku, bez sapratnes un mīlestības, bezcerīgi neatbilstošu mūsdienu psiholoģijas ieskatiem, apskatīsim, ko Bībele saka par rīkstes disciplīnu.

Rīkste: mīlestības apliecinājums

Kas savu rīksti taupa, tas IENĪST savu dēlu, kas savu dēlu mīl, tas to jau agri pārmāca (Sal.pam.13:24). Ir sentimentāli apgalvot, ka nemīl tas, kas lieto rīksti. Bībele lieto stingrāku valodu un saka: ienīst. Pamācīšanu, kuru neatbalsta bibliska disciplinēšana, bērns neuztver kā mīlestību un izpratni. Viņš to uztver kā uzmanības trūkumu.

Kāds psihiatrs reiz cilvēku grupai mūsu draudzē stāstīja par septiņgadīgu meiteni, kuru viņš ārstēja ambulatoriski. Vienā ārstēšanas brīdī meitene izteica pārsteidzošu apgalvojumu.

“Mana māmiņa mani nemīl,” viņa teica. “Viņa mani nekad neper…”

Bībele izsakās ļoti stingri par rīkstes nepieciešamību audzināšanā. No kā rodas šis gļēvums un vaļīgums, kas pieprasa audzināšanu bez rīkstes? To var izskaidrot vienīgi kā iekšēju sacelšanos pret disciplīnu un likumu, kas netic ne sodam, ne mūžīgajam Soģim. Tādēļ neko nemāca par Dieva dusmām, neatzīst valdības pienākumu atmaksāt, atņem visu nopietnību tiesas spriedumam, beigās noliedz arī tēva varu sodīt un labprāt atbrīvotos no visas nopietnības un veselīgas bardzības bērnu disciplinēšanā.*

Daži aizbildinās, ka ar miesas sodu nevarot panākt nekādu morālu efektu, tas iedarbojoties tikai uz sajūtām. Viņi apgalvo, ka turpmāk cilvēks vairīšoties no ļauna tikai aiz bailēm no miesīga soda. Tā bērnu vadīs tikai šis disciplinēšanas līdzeklis, nevis augstāki motīvi – un tas būs pretrunā visam, ko ar pamācību gribam sasniegt.*

Šis iebildums ir vietā tikai pret visrupjākajām sodīšanas metodēm. Tas, tā teikt, uzlūko tikai bērnam nepatīkamo, it kā nekas cits neeksistētu. Tas aizmirst to personu, kas soda, un viņa attiecības ar sodāmo. Ja sods ir pareizi izvēlēts, tas ietekmē ne vien fiziski, bet caur fiziskām sāpēm un bailēm modina un dara jūtīgu apziņu, ka pār mums ir morāls spēks, taisnīgs tiesnesis un likums, kuru nedrīkst pārkāpt. Tas neiznīcina, bet drīzāk stiprina morālo saiti starp bērnu un tēvu. To apliecina daudzie gadījumi, kad bērni mīl bargus tēvus. Nekas neapstiprina aplamo apgalvojumu, ka bērns rīkojas tikai, lai izvairītos no tā, kas fiziski netīkams. Kad pēriena fiziskās sāpes ir pārgājušas, nopietnais iespaids paliek, un tas viņam palīdzēs, nākošreiz sastopoties ar kārdinājumu.*

Pēriens apvieno divas lietas: mīlestību un bailes. Tāpat veidotas arī mūsu attiecības ar Debesu Tēvu. Dažiem cilvēkiem ir grūtības ar jēdzienu bīties Dievu, jo mūsu domāšanā ir ieviesies kaut kāds sentimentāls humānisms. Mums šķiet, ka mīlestība un bailes nevar kopā pastāvēt. Tomēr Bībele pastāvīgi uzlūko mīlestību un bailes kā nešķiramus dvīņus.

Israēla ticības apliecība, kas ir saturējusi viņus kopā kā tautu līdz šodienai, apvieno šos divus baušļus – mīlēt un bīties Dievu: Klausies, Israēl, tas Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs. Un tev būs to Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku… Tev būs to Kungu, savu Dievu, bīties, tev būs Viņam kalpot un pie Viņa vārda zvērēt (5.M.6:4,5,13).

Kāds farizejs reiz jautāja Jēzum, “lai Viņu pārbaudītu”, t.i., lai mēģinātu Viņu pieķert: “Mācītāj, kurš ir augstākais bauslis bauslībā?”

Jēzus atbildēja, citēdams daļu no augšminētā 5.Mozus grāmatas fragmenta: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds, un no visas dvēseles, un no visa sava prāta…” (Mt.22:36,37).

Tā bija “pareiza” atbilde, tāda, kas apmierināja farizeja teoloģiju. No konteksta tomēr skaidrs, ka Jēzus šo lietu negribēja atstāt mierā ar formālu pavēli “mīlēt Dievu”. Visu nākamo nodaļu Viņš turpina ar savu slaveno septiņkāršo “vai jums” farizejiem. Tas būtu Jēzus raksturam pilnīgi neiespējami – vienkārši “nolaist tvaiku”, t.i., ļaut vaļu dusmām, tikai savām paša jūtām, bez cita mērķa. Iznīcinošie farizejiem teiktie “vai jums” domāti tam, lai iedvestu viņiem veselīgas bailes no Dieva. Viņu mīlestība pret Dievu bija kļuvusi auksta, formāla un sastingusi tieši tāpēc, ka tur pietrūka baiļu elementa.

Jaunā Derība atzīst šo ciešo saistību starp mīlestību un bailēm; tā ir pilna ar atgādinājumiem ne vien mīlēt Dievu, bet arī bīties Viņu:

Israēlieši un jūs dievBIJĪGIE (angliski: jūs, kas bīstaties Dievu)…(Apd.13:16).

Kornēlijs… ticīgs un dievBIJĪGS… (Apd.10:1,2).

Kalpi, klausait visās lietās saviem laicīgajiem kungiem… ar neviltotu sirdi un Kristus BIJĪBĀ (angliski: bīstoties to Kungu)… (Kol.3:22).

Daži interpretētāji mēģina šādas Rakstu vietas citādi ietonēt, sakot, ka vārds “bīties” nozīmē godbijību vai cieņas izrādīšanu. Bet augšminētajās Rakstu vietās lietotais vārds ir tas pats, kuru lieto sekojošās:

Tiesas kalpotāji atstāstīja šos vārdus pilsētas pārvaldniekiem. Tie SABIJĀS, dzirdēdami, ka viņi ir romieši (Apd.16:38).

Jo šinī naktī man piestājās Dieva eņģelis, kam es piederu un arī kalpoju, sacīdams: NEBĪSTIES, Pāvil! (Apd.27:23-24).

Šis vārds ir phobeo, no kura nāk angļu (un latviešu – M.D.) “fobija” – nebūt ne maigs termins!

Dieva disciplinēšana mums, cilvēkbērniem, domāta, lai iedvestu bailes. Un tas nenozīmē neveiksmi vai atņemtu mīlestību. Bailes darbojas kā mīlestības katalizators. Kas visvairāk Dievu bīstas, tas Viņu visvairāk mīl. Ja Dievs, vispilnīgākais Tēvs, audzina savus bērnus, iedvešot bailes, tad mums šim paraugam jāseko attiecībās ar mūsu bērniem.

Vecākiem jāatbrīvojas no neīstas vainas kompleksa savu bērnu disciplinēšanā. Mūsu ģimenes atmosfēra izmainījās vienā vakarā, kad izpratām vienu: Dievs gaida, ka tu nopērsi savu bērnu, kad viņš dumpojas vai nepaklausa. Es aptvēru, ka bērnu pēršana man bija šķitusi kā manas gribas uzspiešana viņiem. Tāpēc tā bija nekonsekventa, negribīga un lietota tikai kā pēdējais līdzeklis. Kad sapratu, ka pēršanu nenosaka manas dusmas, bet Dieva Vārds, tā ieguva pavisam citu raksturu. Ne aiz dusmām uz bērnu, bet paklausot Dievam. Pati atmosfēra kļuva citāda – un bērni to tūlīt sajuta. Pēršanas kļuva pārliecinātākas, stiprākas – un retākas. (Bērniem, kas nostiprinājušies dievišķajā kārtībā, reti vajag pērienu; pietiek ar autoritatīvu vārdu.) No tā izauga jaunas mīlestības jūtas, kas aizskāra ne tikai paklausības un disciplinēšanas jomu vien, bet izplatījās visā mūsu ģimenes dzīvē.

Bez šaubām, katrs kādā brīdī jūtas dusmīgs un nikns uz savu bērnu. Džīns Kers par to saka ar humoru: “Mūsu bērniem nekad nevajadzēs maksāt divdesmit piecus dolārus psihiatram, lai vienas stundas laikā uzzinātu, kāpēc mēs esam noraidoši pret viņiem. Mēs viņiem to pateiksim paši. Tāpēc, ka viņi ir neciešami, un viss” [grāmatā Lūdzu, neēdiet margrietiņas]. Kaut arī tas tā būtu, tomēr tikpat patiesi ir, ka katrs normāls vecāks savu bērnu mīl, un tas galu galā ir neteicošais faktors.

Bībelē ir maz (vai nav nemaz) pamudinājumu mīlēt savus bērnus, jo tas notiek dabīgi. Viņi ir mūsu pašu miesa un asinis, jo neviens nekad vēl nav ienīdis pats savu miesu (Ef.5:29). Taču Bībelē ir daudz pamudinājumu disciplinēt savus bērnus. Vecākiem nevajadzētu atturēties no bērnu sodīšanas aiz bailēm, ka tā viņi ļaus vaļu “slēptam naidam” pret bērnu. Tikai nenormāli vecāki ienīdis paklausīgu bērnu. Nepatiku rada slikti audzināts bērns – dumpīgs un nepaklausīgs bērns. Bērns, kas sodīts paklausībā Dievam, būs sodīts mīlestībā. Disciplinēšana nav pret mīlestību. Tā ir kā kanāls, pa kuru mīlestība plūst.

Rīkste: pirmā reakcija, nevis pēdējais līdzeklis

Lielākā daļa vecāku kļūdās, pielietojot pērienu kā “pēdējo līdzekli”. Kad pārliecināšana, lūgšanās, pieglaimošanās, izsmiekls un draudi nav devuši rezultātu, aizkaitinātie un izmisušie vecāki beidzot padodas un bērnu noper. Dievs nav paredzējis pērienu kā pēdējo aizsardzības līniju kaujinieciskiem vecākiem. Tā ir vecāku pirmā reakcija paklausībā Dievam, lai labotu bērna nepaklausību. Tas ir atzīstams, Dieva norādīts pārmācības līdzeklis, lai atbrīvotu un aizsargātu bērnu no viņa paša kaprīžu tvēriena. Rīkste un pārmācība piešķir gudrību, bet zēns, kas atstāts pats savā vaļā, sagādā savai mātei kaunu (Sal.pam.29:15).

Vecākiem jāatceras šī vienkāršā lieta: jūs esat autoritāte savam bērnam. Par tādu jūs darījis Dievs. Jums nav jāizlūdzas no bērna paklausību. Ne arī jādraud: “Ja tu tā darīsi, dabūsi pērienu!” Nē, runājiet ar autoritāti. Sakiet īsto vārdu, labi pārdomātu vārdu, ko bērns saprot un var izpildīt, vārdu, ko Dievs var pieņemt un atbalstīt. Bērnam ir jāmāca paklausīt jūsu vārdam.

Ja bērns atsakās paklausīt, jums viņš jāaizved sāņus un jāpasniedz kārtīga bibliska disciplinēšana, tad jāved atpakaļ un savs vārds jāatkārto. Ja tā rīkojas agrā vecumā un konsekventi, bērns drīz iemācīsies, ka ar vecāku autoritāti nevar jokot. Tā audzinātam bērnam reti būs vajadzīgs pēriens. Viņš būs priecīgs, drošs un paklausīgs bērns, kas dzīvo sava tēva autoritātes aizsardzībā un saskaņā ar Dieva iedibināto kārtību.

Respekts pret kārtību un autoritāti, kādu bērns iemācās šajā vecumā, nāk samērā nesāpīgi. Pēriena sāpes ilgst tikai dažas minūtes. Ja šo skolu neiziet šajā dzīves posmā, tad jāmācās vēlākos gados, citā veidā un ar lielākām sāpēm. Agrāk vai vēlāk – kad koledžas iestājeksāmenā saņem “C”, sliņķa viduvējo vērtējumu, kad tiek atlaists no darba, jo nepārtraukti met izaicinājumu priekšnieka autoritātei, kad nesaņem gaidīto paaugstinājumu nevīžīga darba paraduma dēļ – agrāk vai vēlāk viņam nāksies iemācīties to, ko apzinīgi vecāki būtu viņam iemācījuši jau pirms divpadsmit gadu vecuma. Pirmajos divpadsmit dzīvības gados caur savu bikšu dibenu bērns var iemācīties to, ko citādi nāksies mācīties par lielu maksu un ar ciešanām.

Nekāda apelēšana pie psiholoģijas nepalīdzēs bērnam iegūt priecīgu un pozitīvu attieksmi pret pērienu. Bet katra pārmācība tai acumirklī neliekas mums par prieku, bet par bēdām, tomēr vēlāk, tanī vingrinātiem, dod taisnības miera augli (Ebr.12:11). Vecākiem jāvingrinās domāt par nākotni, nevis jācenšas uzvarēt “popularitātes sacensībās” bērnu acīs. Ko bērns par jums domā disciplinēšanas mirklī, ir samērā nesvarīgi. Daudz nopietnāk jāņem tas, ko par jums bērns domās kādus divdesmit gadus vēlāk.

“Man bija nejaukākā māte pasaulē,” raksta kāda mājsaimniece, kas tagad pati audzina bērnus. “Kamēr citi bērni brokastīs ēda saldumus, man vajadzēja ēst auzu putru, olas vai grauzdētu maizi. Kad citiem bija kārumi pusdienās, man bija jāēd sviestmaize. Jūs jau uzminēsiet, ka arī vakariņas man bija atšķirīgas no citiem bērniem.

“Bet es vismaz nebiju viena savās ciešanās. Manai māsai un diviem brāļiem bija tā pati nejaukā māte.

“Mana māte pieprasīja, lai viņa vienmēr zinātu, kur es esmu. Mēs bijām kā ķēdē piesieti. Viņai bija jāzina, kas ir mūsu draugi un ko viņi dara. Viņa pieprasīja: ja mēs esam teikuši, ka būsim mājās pēc stundas, tad lai esam pēc stundas vai mazāk – un nevis pēc stundas un vienas minūtes. Man gandrīz kauns atzīties, bet viņa patiešām mūs sita. Ne vienu reizi vien, bet katrreiz, kad darījām pēc sava prāta. Tā nabaga siksna vairāk tika lietota mūsu sēžamvietām, nekā turēja tēta bikses. Vai varat iedomāties, ka kāds sistu bērnu tikai tāpēc, ka viņš nav paklausījis? Redziet, cik nejauka viņa bija.

“Mums bija jāstaigā tīrās drēbēs un jāmazgājas vannā. Citi bērni savas drēbes valkāja vairākas dienas. Mēs jutāmies bezgala pazemoti, jo viņa mums drēbes šuva pati, lai ietaupītu naudu. Ak, kādēļ gan mums bija māte, kas lika sajusties atšķirīgiem no saviem draugiem?

“Bet ļaunākais vēl tikai priekšā. Mums katru vakaru bija jābūt gultā deviņos un jāceļas astoņos no rīta. Mēs nevarējām gulēt līdz pusdienai kā mūsu draugi. Kamēr viņi gulēja, mana māte uzdrošinājās pārkāpt bērnu nodarbinātības likumu. Viņa lika mums strādāt. Mums bija jāmazgā trauki, jāklāj gultas, jāmācās gatavot un jādara visādi nejauki darbi. Man šķiet, viņa nakti negulēja, izdomādama mums visādas nelāgas lietas.

“Viņa vienmēr pieprasīja no mums patiesību, tikai patiesību, un neko citu, kā patiesību, kaut vai tā mūs nogalinātu – un daudz arī netrūka līdz nogalināšanai.

“Kad mēs bijām padsmitnieku gados, viņa bija vēl gudrāka un mūsu dzīve tapa vēl neciešamāka. Nekādas pēc mums atbraukušu automašīnu taurēšanas. Viņa mūs bezgalīgi kaitināja, likdama mūsu draugiem atnākt pie durvīm, lai ar mums sastaptos. Ja pavadīju nakti pie draudzenes, vai varat iedomāties, tad viņa mani pārbaudīja, lai pārliecinātos, ka es esmu tur. Man nekad nebija izdevības aizbēgt ar mīļāko uz Meksiku. Tas ir, ja man būtu bijis draugs, ar kuru aizbēgt. Aizmirsu pieminēt, kamēr manas draudzenes gāja uz randiņiem savos pietiekami nobriedušajos 12 un 13 gados, mana vecmodīgā māte nepieļāva nekādus satikšanās gājienus līdz 15 un 16 gadiem. Piecpadsmit tikai tad, ja kopā gājām uz skolas pasākumu. Un tad arī labi ja divreiz gadā.

“Ar gadiem viss tas nekļuva ne drusciņ labāks. Mēs nedrīkstējām gulēt gultā `slimi` un kavēt skolu, kā to draugi mēdza darīt. Ja draugiem sāpēja lielais pirksts atplīsuša ienadža dēļ vai bija kāda cita nopietna saslimšana, viņi varēja uz skolu neiet. Mūsu skolas atzīmēm bija `jābūt līmenī`. Mūsu draugu liecības bija skaisti krāsainas: melns par nokārtotu, sarkans par caurkrišanu. Tā kā mūsu māte bija citāda, viņa nepalika mierā, kamēr visas atzīmes nebija neglīti melnā krāsā.

“Gadiem ejot, vispirms viens, tad nākošais piedzīvoja kaunu. Mēs absolvējām vidusskolu. Mātei mūs uzmanot, runājot, perot un pieprasot cieņu, nevienam no mums nebija iespējas piedzīvot prieku tikt izmestam no skolas.

“Man bija māte – pilnīga neveiksminiece. No četriem bērniem divi ieguvām augstāko izglītību. Neviens no mums nekad nav arestēts, šķīries vai sitis savu sievu. Mani brāļi nokalpoja savu laiku šīs valsts dienestā. Un kuru vainot par šo briesmīgo dzīves vienmuļību? Jums taisnība, manu nejauko māti. Tik daudz ko mēs esam palaiduši garām. Mēs nekad neesam maršējuši protesta demonstrācijā vai piedalījušies dumpī un dedzinājuši iesaukšanas kartes, neesam izbaudījuši miljons un vienu lietu, ko darījuši mūsu draugi. Viņa mūs piespieda izaugt par dievbijīgiem, izglītotiem un godīgiem cilvēkiem.

“Uz šāda pamata es mēģinu audzināt savus trīs bērnus. Es lepni izslienos, kad mani bērni mani sauc par nejauku.

“Jo, redziet, es pateicos Dievam, ka viņš man deva nejaukāko māti pasaulē.”

Rīkste: tas darbojas

Deivids Vilkersons, slavens ar savu grāmatu Krusts un zobens, atzinīgi runā par stingro audzināšanu, kādu viņš saņēmis no sava tēva. “Pēršana šodien ir izgājusi no modes,” viņš saka. “To uzskata par bērna attīstībai kaitīgu. Pēršanu sauc par `bērnu sišanu`, rāšanu par `sišanu pa galvu`; veco laiku disciplinēšanu sauc par `vecāku dusmu lēkmēm`. Mani vecāki tam lietoja citu vārdu – viņi to sauca par malkas šķūņa terapiju. Vecāki bija pārliecināti, ka labākais veids, kā pasargāt bērnus no kļūšanas par noziedzniekiem, ir `izpērt ārā` no viņiem velnu.

“Mēs ģimenē bijām pieci bērni, un katram no mums bija svēts respekts pret tēta bārdas naža asināmo siksnu, kas karājās uz lielas naglas pie kāpnītēm, kas veda uz ogļu bunkuru. Tētis vadīja visas tās “padomdošanas sesijas” ogļu bunkurā. Viņš nekad mani nepēra, būdams dusmīgs, bet pagaidīja, kamēr es jau domāju, ka viņš aizmirsis par manu nepaklausību. Tad teica gluži maigā balsī: `Labi, Deivid, iesim lejā uz vēl vienu paklausības stundu.` Viņš mani noguldīja pār celi, un jau, pirms saņēmu pirmo sitienu, es locījos kā čūska, brēcu kā aizkauts un raudāju tā, it kā man būtu tūlīt jāmirst. Mana raudāšana, šķiet, neatstāja uz viņu nekādu iespaidu. Es dabūju – pamatīgi! Tad man vajadzēja mesties ceļos un lūgt Dievam piedošanu par manu stūrgalvību. Pēc tam, kad ar debesīm viss bija nokārtots, man vajadzēja apkampt tēvu un teikt, ka viņu mīlu. Tāpēc šis stūrgalvīgais, nepaklausīgais mazais muļķa bērns izauga par evaņģēlija kalpu, nevis par bandas vadoni! Es esmu pārliecināts, ka ir pienācis laiks `malkas šķūņa atmodai`!”

Daudzi vecāki kļūdās, nedodami bērniem patiešām kārtīgu pērienu. Mēs atceramies Rakstu brīdinājumu: neizraisiet savu bērnu dusmas (nekaitiniet) – un atturamies. Bet kas tad izraisa bērnā dusmas? Kaitina vienīgi rāšanās, neizlēmīga un nenopietna disciplinēšana. Ja jūsu pēriens tik vien kā bērnu padara dusmīgu un viņu sadumpo, tā nav bijusi kārtīga, bibliska disciplinēšana. Pērienam jāiet tālāk par dusmu līmeni. Tam jāpamodina bērnā veselīgas bailes. Kad bērna prātu aizņems godīgas bailes no tēva autoritātes, viņā nepaliks vietas dusmām. Tas atkal precīzi attēlo to, kā Dievs pats darbojas pie saviem bērniem. Briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokā! (Ebr.10:31)

Ja mūsu sodīšanai ir jālīdzinās tam, kā soda Kristus, tai jābūt taisnīgai. Tur jāvalda stingrībai un vienveidībai. Vienādos gadījumos nedrīkst būt vienreiz bardzība, bet citreiz iecietība. Sodam jābūt samērojamam ar vainas lielumu. Postījumu nevar mērīt naudā. Ir jāskatās uz morālo rezultātu. Ja kaut kas ir saplēsts netīšām, pietiks ar brīdinošu vārdu. Ja bērns paliek vienaldzīgs, izdarījis īstu grēku, tādu kā melošana vai nežēlība pret dzīvniekiem, viņš jāsoda ar atbilstošu bardzību.*

Būdami kristieši, mēs dzīvojam Kristus disciplinēti. Viņš mūs pārmāca bargi un tik bieži, cik vajadzīgs. Viņa mērķis nav aiztaupīt mums sāpes, bet gan nokaut miesas prātu. Tomēr Viņš soda mūs ar mērenību. Viņš tīšuprāt nesagādā mums ciešanas. Tiklīdz Viņš redz, ka mēs pazemojamies un atzīstam savas vainas, Viņš nāk ar mierinājumu; Viņš ļauj mums sajust, cik liela ir Viņa laipnība. Tā Kristus dara ar mums, un tāpat mums vajadzētu darīt ar saviem bērniem. Tēvi, nekaitinait savus bērnus, bet audzinait un pamācait tos būt paklausīgiem tam Kungam (Ef.6:4). Tas nozīmē: “Disciplinējiet viņus tāpat, kā Kristus disciplinē jūs. Pamāciet viņus tāpat, kā Kristus pamāca jūs. Ļaujiet, lai Viņš jūs audzina. Mācieties patiesas disciplīnas bardzību un reizē laipnību. Atdariniet Viņu, atdodiet sevi Viņam par instrumentiem. Viņš pats ar jūsu palīdzību audzinās jūsu bērnus!”*

Sodiet bargi, kad miesas sods vajadzīgs, bet ne dusmu lēkmē vai rūgtumā. Jo cilvēka dusmas nesagādā Dieva taisnību (Jēk.1:20). Dabīgā cilvēka dusmas, kaut arī tās izskatās patiesas morālas jūtas, nedod tos morālos augļus, uz kuriem mērķē. Dusmas izraisa dusmas, un rūgtums dzemdē rūgtumu. Viss sodīšanas iespaids tiek pazaudēts, ja tā vairs nav svēta, augstāka likuma piepildījums, bet kļūst par grēcīga noskaņojuma uzliesmojumu. Lai jūsos norimst dusmas un bailes no Dieva likuma. Tikai tad varēsiet būt par Dieva instrumentu, un jūsu sodīšana būs par svētību.*

Mazais Deivids bija grūti audzināms par spīti visām mātes pūlēm. Tagad viņš pinās mātei pa kājām, kad viņa steidzās pabeigt gludināšanu.

“Ej, paspēlējies pats,” viņa teica. “Māmiņa ir aizņemta.”

Pēc dažām minūtēm viņš bija atkal zem viņas kājām. Šoreiz viņas vārdus pavadīja pliķis pa dibenu. Deivids aizrāpās tālāk, bet pēc brīža bija atpakaļ zem kājām, brēkdams un žēlodamies.

“Deivid, māmiņa ir aizņemta! Ej projām!” Divi pliķi.

Trīs minūtes vēlāk izrāde atkārtojas. Un tā uz priekšu.

Vectēvs, netālu sēdēdams, visu to redzēja. Beidzot viņš ierunājās: “Sandra, pēršana ir notikums. Tu bērnam tikai dari pāri!”

Sandra saprata. Nākošreiz, kad Deivids ieradās, viņa to paņēma pie rokas un aizveda uz guļamistabu, kur viņiem bija “notikums”. Ar to arī viss beidzās. Nekādas brēkšanas un žēlošanās; nekādas bāršanas, rāšanas un pļaukāšanas. Viens kārtīgs pēriens aiztaupa nelietderīgu, stundām ilgu bāršanos, kliegšanu, strīdēšanos un draudēšanu.

Bez tam vecāku stingrība pret vienu bērnu parasti atstāj svētīgu iespaidu uz pārējiem bērniem ģimenē, jo ienes mājās autoritātes garu. Estele Kārvere stāsta par māti, kuru bērni bija izveduši no pacietības. Tā viņa kļūdījās un pankūku mīklai pielēja apelsīnu sulu. Viņa nespēja izsviest labu mīklu, tādēļ turpināja un pankūkas tomēr izcepa.

Pusaugu meita nokoda kumosu, savilka degunu un teica: “Fu! Briesmīga garša – tās garšo pēc apelsīniem!”

Tēvs nedaudz stingrā balsī sacīja: “Paldies par tavu viedokli, Mērija Sjū. Māte izmēģina jaunu recepti.”

Divpadsmitgadīgais dēls iekoda vienu un izspļāva uz dakšiņas. “Tiešām pēc apelsīniem. Es tādas neēdīšu!”

Tēvs nopietni ieskatījās viņam acīs. “Dēls,” viņš teica, “katra cilvēka dzīvē pienāk brīdis, kad jāizvēlas, vai rīkoties kā vīram vai kā bezkauņam. Šī ir tāda reize. Jūs, bērni, tā uzvedāties pirms brokastīm, ka satraucāt māti, un viņa ielēja pankūku mīklā apelsīnu sulu. Tagad vai nu ēdīsim šīs pankūkas, vai arī iesim ārā bez brokastīm.”

Piecgadīgais zēns sāka dūšīgi ēst. Viņš norija kumosu ar priecīgu “Ņamm, ņamm!”

Šis atgadījums ilustrē disciplinēšanas pamatprincipu ģimenē – tēva un mātes sadarbību. Tēvam un mātei jāparāda bērniem sava vienotā nostāja jautājumā. Ja viņu domas nesaskan, tas jāizrunā personīgi. Ja vien lieta nav pārāk nopietna, parasti ir labāk, ja viens partneris pieskaņojas tam, ko otrs iesācis, nekā sākt izskaidroties bērnu klātbūtnē. Tas nostiprina autoritātes atmosfēru mājās. Tiklīdz bērni nopratīs, ka viņi var sakūdīt vecākus vienu pret otru, viņi to darīs.

Ja māja ir pilna nepaklausīgu bērnu, ir aizdomas, ka māte ir paradusi runāt pretī tēvam, nicināt viņa autoritāti vai arī to atcelt viņam aiz muguras. Par to māte tiek sodīta ar bērnu neklausīšanu viņai pašai, tāpat kā viņa nepaklausa savam vīram. Viņa tiecas pēc viņai nepiederošas autoritātes, tā pazaudēdama to, kas viņai likumīgi pieder. Gribēdama valdīt ar pretdabisku autoritāti, viņa to pazaudē tur, kur tā dabīgi pienākas. Sieva nevar graut vīra autoritāti, nesagraujot savējo, jo viņas autoritāte balstās uz vīra autoritātes. Tādēļ mātei ir jāievēro ģimenes pamatlikums – nerunāt pretī tēvam bērnu klātbūtnē.*

Tāpat kā vīrs vēlas, lai sieva negrautu viņa autoritāti, tā arī vīra svēts pienākums ir neuzbrukt sievas autoritātei bērnu klātbūtnē. Ja viņš ir spiests mainīt viņas rīkojumus nopietnā lietā, tas jādara maigi un laipni. Ja viņš vēršas pie viņas rupji un skarbi, iededzies par savu paša autoritāti, tas ne tikai sievas sirdi atsvešinās. Arī bērni sajutīs, ka vājinās pār viņiem valdošais morālais spēks. Ja viņu klātbūtnē māti apsūdz kā muļķīgu un stūrgalvīgu – pazemina līdz bērna vai kalpones līmenim – tūlīt pazudīs tas svētums, kas bērnu acīs parasti apņem tēva un mātes galvu.*

Pirmā atbildība par disciplinēšanu gulstas uz tēvu. Kad viņš ir mājās, viņam jāatbild par bērnu uzvedību. Sieva te, tāpat kā visās lietās, ir palīgs. Kad viņa disciplinē bērnus, tā ir vīra deleģēta autoritāte, piemēram, viņa prombūtnē vai mazākās lietās. Bērnam to jāmāca atzīt, jo tas ir dievišķās kārtības pamatprincips. Bērniem instinktīvi ir lielāks respekts un bailes no tēva autoritātes nekā no mātes, un tā arī jābūt. Tēvs, kas atsakās no šīs atbildības – vai sieva, kas to nelikumīgi piesavinās – bīstami spēlējas ar dievišķo kārtību.

Mazās lietās mātei nekavējoties jārīkojas pašai. Nozīmīgākus gadījumus jāatstāj tēvam. Viņai nevajadzētu šādus gadījumus slēpt, tēvu saudzējot. Viņam sava nasta ir jānes. Tas ir viņa pienākums, no kura viņš nedrīkst izvairīties. Lai viņš nebaidās, ka tādēļ savu bērnu acīs kļūs par bubuli un tirānu. Ja viņš dzīvo kā pieklājas, kā tēvs savas ģimenes vidū, viņš varēs dalīties ne vien sodīšanas bēdās, bet arī priekā par viņu labo uzvedību.*

Ja kādreiz vajadzīgs bargi sodīt, tas jādara, cik vien iespējams, saudzējot bērna pašcieņu. Nevajadzētu pērt brāļu un māsu klātbūtnē un nekādā ziņā svešinieku klātbūtnē. Citiem bērniem pietiks tikai no attāluma nojaust par notiekošo. Bet sodīšanu redzot, tāpat kā vienmēr publiskā sodīšanā, viegli var tikt pamodināts velnišķīgs noskatīšanās prieks. Un, kur kaut vismazākā mērā parādās izsmiekls, sodītajā bērnā radīsies rūgtums un ievainota pašcieņa.*

Rīkste: Dieva nozīmēts pārmācības līdzeklis

Vecākiem nekad nebūs skaidra izpratne par savu bērnu disciplinēšanu, kamēr tie nepieņems, ka rīkste ir Dieva nozīmēts pārmācības līdzeklis. Tāda ir Viņa gudrības un Viņa tēvišķās mīlestības izvēle. Kad vecākiem savu jūtu vai prāta apsvērumu dēļ gribas izvairīties no šīs Dieva dotās atbildības, lai viņi paceļ Dieva Vārdu pāri savām jūtām un prātam: Netaupi savam bērnam pārmācību, jo, ja tu viņu pērsi ar rīksti, tad tādēļ jau tu viņu nenositīsi. Tu viņu pērsi gan ar rīksti, bet tu izglābsi no nāves viņa dvēseli (Sal.pam.23:13-14).

Padomājiet! Kādu dienu mums vajadzēs stāvēt Kristus soģa krēsla priekšā (2.Kor.5:10) un atbildēt par to, kā esam audzinājuši savus bērnus.

“Ko tu darīji ar bērniem, par kuriem Es tev uzticēju rūpēties? Vai tu viņus audzināji saskaņā ar Manu Vārdu?”

Dievs ir nopietni pamatojis savu pavēli pielietot rīkstes disciplīnu – pat atsaucoties uz bērna mūžīgo glābšanu.

“Nebaidieties lietot savu autoritāti,” raksta kāda māte. “Dzirdot vecāku sarunas par attiecībām ar saviem bērniem, kāds var nodomāt, ka viņiem nav ne mazāko Dieva dotu tiesību rīkoties ar viņiem. Viņi drīkst tikai apelēt pie saprāta, pārliecināt un pierunāt. Nekādu pavēlēšanu vai stingrību, nekādu izlēmību vai autoritāti. Un bērns to instinktīvi sajūt, gluži kā dzīvnieks. Cilvēki ir daudz gudrāki, iejājot un trenējot savus zirgus, nekā dēlus, tāpēc arī pirmie viņiem kalpo labāk nekā otrie” [no raksta “Bērnu audzināšana”].
Būt vecākiem – tā ir bijājama atbildība. Tādēļ Dievs ir devis skaidras instrukcijas, lai mums palīdzētu Viņa mērķus pildīt. Tikai neprātīgais var atstāt šī Dieva dāvātā “šķirsta” drošību un sekot slimas un bojā ejošas pasaules priekšrakstiem. Tomēr tieši tā rīkojušās divas vecāku paaudzes. Viņi ir pametuši skaidro un laika pārbaudīto Bībeles gudrību un uzticējuši savu bērnu likteni pārsteidzīgiem, sagudrotiem prātojumiem. Intelektuālu sagrozījumu ārējais spožums tā sauktajā “mūsdienu pieejā bērnu audzināšanai” (arī Bībeles laikā tāda bija, bet tika atmesta kā muļķīga ideja) ievilina lamatās daudzus vecākus, bet ne mazākā mērā neapmuļķo bērnus. Viņi visu ir pareizi uztvēruši un dejo riņķa danci ap saviem samulsinātajiem vecākiem.

“Bērnu vadīšana ir ieguvusi jaunu nozīmi,” saka populāra feļetoniste Anna Lendersa (Landers). “Vecākus vada bērni. Tie, kam pāri 40, esam pieredzējuši trīskāršas pārsteidzošas vēsturiskas pārmaiņas. Mūsu bērnības gados neapstrīdami tēvs bija ģimenes galva. Ar II pasaules karu māte aizstāja tēvu. Un tagad visai daudzās ģimenēs toni nosaka bērni. Viņi kontrolē situāciju.”

Kāds piemērs. Sabiedrisko lietu komiteja, bezpeļņas izglītības organizācija, kas nodibināta “lai attīstītu jaunas metodes amerikāņu sabiedrības izglītošanai būtiskos ekonomiskos un sociālos jautājumos un izdotu īsus un interesantus pamfletus par šīm problēmām”, publicēja bukletu ar nosaukumu “Kā disciplinēt savus bērnus”, ko uzrakstījusi Dorotija Baruha. Tās pamatā ir pieņēmums, ka “cilvēka daba pamatos ir laba”. Tur atrodams pat kuplejas pants:

Kad sliktās jūtas ārā nāk,

Tad labās uzplaukt sāk!

Viena no labākajām metodēm, kā palīdzēt bērnam atbrīvoties no “sliktām” jūtām, ir ļaut viņam tās pret jums izpaust. Reizēm tas darbojas kā brīnums.

“Es tevi ienīstu, vecā ragana!” kliedz desmitgadīgā Šeila.

Kā jūs atbildēsiet? Vecā metode būtu noskaisties: “Tu esi slikta meitene. Tā nedrīkst runāt ar māti. Ej uz savu istabu!” Bet vai tas neierosinātu Šeilu vēl vairāk nīst?

Šeilas māte izmēģināja jauno metodi. Viņa atbildēja uz Šeilas jūtām ar sapratni un pieņemšanu: “Tu dažreiz ienīsti mani. Es to saprotu.”

Šeila ir pārsteigta: “Vai tu arī kādreiz ienīdi vecmāmiņu?”

“Protams,” māte varonīgi uzdrošinās atzīt. “Bet, šķiet, man par to bija kauns, pat tagad grūti to pieņemt.”

Šeilai acis lielas: “Vai tev gribējās aizbēgt no mājām, kad viņa tevi sūtīja uz savu istabu? Vai tu domāji: tad gan viņai būs žēl?”

“Liekas, apmēram tā.”

“Es tā domāju, Mamm. Var jau turēt muti ciet, bet domas aizslēgt nevar, vai ne?”

“Patiešām ne,” ar nopūtu.

“Ak, Mamm, tu esi vissaprotošākā māte.” Diezgan tālu no sākotnējā naidīguma.

Acīm redzot vecajā veidā sliktās jūtas nevarēja izkļūt ārā. Tas nenāca par labu ne bērnam, ne mums. Ir kādi ceļi, pa kuriem sliktajām jūtām atļauts ceļot, bet uz citiem ir zīme “Aizliegts”.

“Un tomēr, kā jūs tās domājat apturēt?” sarauktu pieri jautāja Martina tēvs. “Nevar taču atturēt Martinu no speršanas man vai mātei, vienkārši pasakot: tā nedrīkst. Mēs esam izmēģinājušies dažādus aizliegumus, bet tiem nav vairāk efekta kā vēja pūtienam.”

“Jūs neesat izmēģinājuši to kombinēt ar citiem dusmu izvadīšanas ceļiem.” Tur ir atrisinājums. Sekmju noslēpums ir kombinēšanā. Aizliegumi vieni paši nedarbojas. Bet, kad bērnam parāda, ka ir pieņemami ceļi, kā atbrīvoties no dusmām, tad viņš daudz vieglāk atteiksies no nepieņemamiem ceļiem.

“Tu nedrīksti izsvaidīt spinātus pa paklāju, tāpēc ka tētis nepalika ar tevi spēlēties. Bet tu vari man pastāstīt, cik ļoti tev nepatīk, ka tētis aiziet.”

“Mazulim nedrīkst kniebt. Bet tu vari man parādīt, cik dusmīgs tu jūties uz viņu par to, ka viņš man paņem tik daudz laika. Šeit tev būs lelle, kurai var iekniebt.”

“Nē, mīļais! Es neļaušu, ka tu man sit. Bet es zinu, ka tu mani uzskati par nejauku. Dabūsim spilvenu – to veco zaļo, neglīto – un nosauksim to par Mammīti. Tu vari parādīt, kā tu jūties, pie šīs Mammītes, nevis pie manis.”

Īsi sakot, var izteikt nejaukas lietas un tās “dabūt nost no sirds”. Var dabūt nost, tās izspēlējot. Par tām var runāt visu, ko vien vēlas. Vārdi nevienam fizisku ļaunumu nenodara. Jūs varat paņemt lupatu lelli un to knaibīt, spārdīt un locīt, kamēr esat atbrīvojušies no dusmām. Jūs varat nodejot atriebības deju. Jūs varat šķaidīt krāsu uz papīra. Jūs varat sist, dauzīt ar dūrēm, plēst vai noraut galvu mātēm un tēviem, brāļiem un māsām, kas izveidoti no māla. Bet nedrīkst tiem nodarīt ļaunu pa īstam.

Šī autore nav sapratusi, ka mazā Martina rīcībā ir neizsmeļams nejaucību krājums – un, jo brīvāk viņam to atļaus izpaust, jo spēcīgāku ietekmi tas iegūs pār viņa dzīvi. Kad rīkojaties saskaņā ar kādu ideju, pārliecību vai sajūtu, jūs pastiprināt tās spēku pār jums. Darbojoties negatīvu jūtu ietekmē, jūs palielināt to spēku. Bērns, kuru pamudina dauzīt spilvenu ar vārdu “Mammīte”, var uz kādu laiku izlādēt savu naidu. Bet līdz nākamai reizei tas tikai pieaugs savā intensitātē. Un pa to laiku bērns būs pazaudējis dārgumu, kas nav viegli atgūstams: cieņu pret māti.

Autore no paša sākuma ved mūs nepareizā domāšanā. Kad mazā Šeila izkliedz: “Es tevi ienīstu, vecā ragana,” mēs neaprobežojamies tikai ar –

1. noskaišanos, rāšanos, meitenes sūtīšanu uz savu istabu;
2. rokas aplikšanu un palīdzēšanu izteikt savas “sliktās” jūtas.

Neviens no šiem ceļiem nebūtu Bībeles ceļš. Bībeles ceļš varētu būt šāds –

Tēvs nomet savu vakara avīzi un uzrunā meitu.

“Šeila, mēs tā nerunājam ar māti. Tu to zini. Ej uz tēta guļamistabu.”

Tēvs viņai sekotu guļamistabā un tad varētu teikt tā: “Šeila, es neatļauju nevienam no bērniem runāt necienīgi ar māti. Tu to zini. Iekšienē tu vari tā justies, bet tā runāt nedrīkst.” Tad sekotu kārtīgs pēriens ar aira lāpstiņu (Bībelē pastāvīgi lietotais vārds “rīkste” liek saprast, ka jebkurš neitrāls priekšmets ir labāks par pliku roku) – ar priekšmetu, kas sagādā bērnam pietiekošas sāpes, lai pamodinātu veselīgas bailes.

Tagad vajadzētu sekot svarīgam solim, kuru mēs izlaidīsim, lai vēlāk pie tā atgrieztos. Tad tēvs aizvestu meitu atpakaļ viesistabā, lai viņa atvainojas un izlīgst ar māti.

Tas prasa nedaudz vairāk laika un pūļu. Galu galā tas arī nav tik patīkami, kā “sīrupaina” diskusija par “sliktām jūtām”. Bet ar to būs daudz vieglāk dzīvot nākotnē. Jo tas iedveš bērnā cieņu pret autoritāti, vienu no galvenajiem noteikumiem derīgai un saturīgai dzīvei. Tas nodrošina stabilitātes un savstarpējas cieņas atmosfēru mājās, kas bērna emocionālajai attīstībai ir svarīgāka par atļauju brīvi izteikties. Maz ticams, ka tā audzināts bērns savos deviņpadsmit gados pievienosies plakātus vicinošiem īgņām, kas izkliedz jēlības koledžas prezidentam. Viņš būs iemācījies izteikties pieņemamākā un efektīvākā veidā.

Jāpiezīmē, ka pēriens parasti tiek rezervēts reizei, kad ir darīšana ar nepaklausību, sacelšanos un stūrgalvību (parasti ne tik izteiktu sacelšanās formu). “Sargieties no bērna stūrgalvības,” saka Deivids Vilkersons, kurš parādījis vairāk mīlestības un līdzjūtības pret dumpīgiem pusaudžiem, nekā vairums no mums. “Stūrgalvība ir viena no visbīstamākajām cilvēka rakstura iezīmēm. Tā ir īpašība, kuru es atrodu ikvienā atkarīgajā un bandas loceklī, ar kuriem esmu strādājis. Vai nu būdami slinki vai vienaldzīgi, mūsu vecāki ir pārāk maigi. Tāpat kā priesteris Ēlis Bībelē, viņi atstāj bērnus novārtā, bez stingras disciplīnas… Dievs svētīs vecākus, kas savus bērnus savalda, un tiesās tos, kas pamet novārtā.” Neievērot un atstāt bez soda atklātu nepaklausību un sacelšanos bērnā nozīmē likt savu gribu pāri Dieva gribai un gudrībai. Tomēr tas nav attiecināms uz negadījumiem un godīgu kļūdīšanos, pat ja tās maksā dārgi. Tad pietiek ar brīdinājumu. Mūsu pamatuzdevums ir veidot bērna raksturu; personīgas neērtības un materiālu lietu netīši postījumi jāatstāj otrā plānā. Protams, ja “kļūda” vai “negadījums” kļūst bērnam par paradumu, tad tas nonāk nepaklausības kategorijā. Bērns, kas šad tad izlej piena glāzi, jāpamāca rīkoties uzmanīgāk, nolikt glāzi tālāk no galda malas u.tml. Bērns, kas to izdara trīs vai četras ēdienreizes pēc kārtas, ir jānoper, jo tad viņš neņem vērā brīdinājumus. Vārdu sakot, pērienu bērnam pienākas saņemt par patvaļu, atklātu vai slēptu nostāšanos pret autoritāti. Viņš nav jāsoda par kļūdām, kas ir normāla parādība mācīšanās un augšanas procesā.

Dažas rindkopas atpakaļ mēs izlaidām kādu soli disciplinēšanas procesā, par kuru tagad vēlos runāt. Tas ir piedošanas solis, kas skar būtisku momentu izpratnē par disciplinēšanas nolūku un efektu.

Pēc pēršanas tēvam vajadzētu kopā ar bērnu nomesties ceļos un likt viņam lūgt Dievam piedošanu par izdarīto grēku. (“Mīļais Dievs, lūdzu, piedod man manu bezkaunību pret māmiņu.”) Ja tēvs vēlas, arī viņš var lūgt un pateikties Dievam par piedošanu Kristus asinīs. Ja uztveram nopietni tēva kā priestera lomu ģimenē, šeit būtu vietā uzlikt bērnam rokas un pasludināt viņam Dieva piedošanu Kristū. Tad vajadzētu izteikt arī savu paša piedošanu – vislabāk apkampjot un noskūpstot. Jo tāds ir disciplinēšanas mērķis: piedošana un izlīgums.

Bērns, kas tikko dabūjis kārtīgu pērienu, uzreiz nejutīs dziļu nožēlu. Tas šobrīd nav īpaši svarīgi. Galvenais, lai bērnam rastos skaidra izpratne, ka grēkam vajadzīga Dieva piedošana. Grēku nevar atņemt pēriena stiprums, bet tikai Jēzus asinis. To iemācījies, bērns ir apguvis nopietnu garīgu patiesību.

Viens no mūsu zēniem par nepaklausību tika nosūtīts uz guļamistabu. Kad es ienācu, viņš jau bija uz ceļiem, izmisīgi lūgdams Dievu. Kad paņēmu viņu rokās, lai pērtu, viņš sāka protestēt, ka esot jau Dievam lūdzis piedošanu un tādēļ pērt vairs nevajagot. Es paskaidroju, ka sods un piedošana ir divas dažādas lietas. Piedošana mums patiešām jākārto ar Dievu, jo Viņš ir vienīgais, kas var grēku piedot. Sods jāsaņem tāpēc, ka tas pats Dievs, kurš piedod grēku, arī teicis, ka nepaklausība jāsoda. Bez tā “piedošanas lūgšana” drīz vien pārvēršas par tukšu rituālu. Mūsu dēls to mēģināja izmantot savās interesēs. Taču pareizi izprotot un lietojot, virzība no soda uz piedošanu kļūst par svarīgāko aspektu visā disciplinēšanas procesā.

Nozīmīgāks par pašu sodu ir sekojošais stundas ceturksnis, pāreja uz piedošanu. Pēc vētras sēkla atrod zemi siltu un atveldzētu. Soda izraisītās bailes un dusmas ir pārgājušas. Iepriekš bērns bija pretojies un cīnījies pret vārdu. Tagad laipna pamācība tiek uzņemta un nes sev līdzi dziedināšanu, tāpat kā medus remdē bites dzēliena sāpes vai eļļa ievainojumu. Šajā laikā varam daudz ko pateikt, ja to darām maigi un ar izpratni – tas nomierina bērnu. Taču ir ļoti kaitīgi, ja vēl turpinām vētraini dusmoties. Mātes bieži iekrīt šādā soda paildzināšanā. Ieilgusi dusmošanās, it kā aizturot mīlestību, var nodarīt trīs ļaunumus. Bērns to var nesaprast, būdams pilnīgi iegrimis tagadnes momenta iespaidā, tādēļ viss efekts tiek pazaudēts. Vai arī viņš var samierināties ar mīlestības apliecinājumu trūkumu un iemācīties bez tiem iztikt. Vai justies sarūgtināts, ka viņu turpina sodīt par grēku, kas jau piedots un aprakts. Ar šādu ieilgušu skarbumu pazaudējam skaisto un aizkustinošo pāreju uz piedošanu. Lēni nākdama, tā ātri pazaudē savu spēku.*

Šī piedošanas nodalīšana no soda skar kādu būtisku disciplinēšanas aspektu: pēriens domāts ārējās uzvedības labošanai. Tas pats par sevi neizmaina bērna iekšieni. Tas vienīgi sagatavo labāku atmosfēru, kurā var attīstīties iekšējais. Savukārt piedošana iedarbojas tieši uz iekšieni. Tas tāpēc, ka tikai Dievs var mainīt iekšējo cilvēku. Mans pēriens izmainīs bērna rīcību, bet vienīgi Svētais Gars var mainīt viņa sirdi.

Ja vecāki sapratīs šo disciplinēšanas nolūku un robežas, tas viņus pasargās no daudzām problēmām. Atzīstot pārmācības ierobežotību – ārējās uzvedības labošanu – viņi to nepadarīs pārāk bargu un skarbu, domādami ar to panākt bērna iekšējās attieksmes izmaiņas.

Tēvs var likt bērnam apsēsties un ēst. Viņš nevar pavēlēt, lai bērnam ēdiens garšotu. Tēvs var prasīt, lai bērns baznīcā mierīgi sēdētu blakus. Viņš nevar teikt: “un lai tev tas viss patiktu ”. Viņš var pieprasīt pieklājīgu izturēšanos, bet par iekšēju cieņas un mīlestības attieksmi var tikai lūgt Dievu.

Ir svarīgi bērnam ļaut saprast šo atšķirību. Viņam ir jāzina, ka šī viņa iekšējās dzīves svētā robeža netiks pārkāpta. Mēs, protams, varam viņam darīt zināmu savu izpratni vai sajūtu, bet nekādā ziņā to nedrīkstam uzspiest – tas vienkārši nav iespējams. Tas, kuru cenšas pārliecināt pret viņa gribu, tomēr paliek pie sava. Ja bērns zina, ka vecāki viņam neuzspiedīs savu attieksmi vai pārliecību, viņš pats kārtos savas lietas ar Dievu.

Kad bērni saceļas pret vecāku ticības standartiem un pārliecību, parasti tas ir tāpēc, ka viņiem nekad nav ļauts izteikt savas domas un uzskatus, vai arī viņu idejas nekad nav nopietni un iejūtīgi uzklausītas. Kad bērns pauž savas domas nopietni un ar sava veida cieņu, viņam jāļauj brīvi izteikties. Vienīgi vieglprātīga pretī runāšana, protams, ir nepieļaujama, tāpat kā ikviena sacelšanās forma. Bet patiesas šaubas un atšķirīgs viedoklis ir nopietni jāuzklausa.

Tas nenozīmē, ka bērnam ļauts noteikt ģimenes sarunu un noskaņojumu toni, ne arī to, ka viņa idejām, reiz izteiktām, būtu jāļauj turpmāk darboties, ja tās ir gluži pretējas ģimenes viedoklim. Svarīgi, ka viņam ir tiesības paturēt šīs savas idejas. Viņam jāapzinās, ka vecāki nemēģinās izdarīt spiedienu uz viņa iekšējo attieksmi vai pārliecību. Dr. Harijs Goldsmits, kāds klīniskais psihologs, saka tā: “Jūs varat gribēt, lai jūsu bērns jums paklausa, bet nevarat viņu piespiest jums piekrist.”

Saprotams, vecāki var darīt daudz, lai savu bērnu idejas un pārliecību ietekmētu. Bet tā būs vairāk netieša nekā tieša ietekme. Tas ir lūgšanu darbs. Tas ir personīgā piemēra spēks. Galu galā tas ir Svētā Gara darbs.

Tā ir mana lielākā cerība un lūgšana – patiešām tas, ko vissirsnīgāk gaidu – ka mani bērni izaugtu par uzticīgiem kristiešiem. Bet es nevaru to viņiem uzspiest ar kādiem disciplinēšanas līdzekļiem. Varu viņiem (ar un priekš viņiem) vienīgi būt tāds tēvs, kādu vēlas Jēzus; varu vienīgi ik dienas viņus lūgšanā nest Viņa žēlastības troņa priekšā; varu ar viņiem dalīties savā ticības pieredzē ģimenes kopīgās lūgšanas laikā, pārrunās un pamācīšanā. Katram pašam jāpieņem savs personīgs lēmums, kļūt par Jēzus sekotāju vai ne.

Mīlēt

Dažreiz bērniem jākļūst nerātniem, lai viņus ievērotu. Pārāk daudzu vecāku ievērību vieglāk pamodināt ar sliktu uzvedību, nekā ar labu. Bērni vēlas atrasties vecāku sabiedrībā, vienkārši būt kopā. Kopā paspēlēties, padraiskoties ar tēti, cept pīrāgus ar māti, vienkārši kopā pasēdēt pie kamīna, palasīt kādu stāstu vai noskatīties labu televīzijas programmu… un patiešām klausīties, kad bērns jums kaut ko stāsta. Ir tik daudz veidu, kā ļaut bērnam saprast, ka jūs viņu mīlat. Tas tikai prasa mazliet laika. Nolieciet savu avīzi vai atlieciet telefona sarunu līdz tam laikam, kad bērni būs aizgājuši gulēt. Bērniem visās lietās nav jābūt jūsu prioritātei, bet viņu vajadzības nedrīkst atstāt pēdējā vietā.

Miers un laime mājās ir tikpat nepieciešami kā sāpīga pārmācība no tēva. Bērns, kura mājās nepazīst prieku, nekad neiegūs īstu mājīguma sajūtu. Ja mājās valda drūms un neveselīgs gars, viņš meklēs citur atveldzi savam jaunajam prātam. Viņš izrausies no ģimenes aizsargājošām barjerām un atradīs ārpusē sev mierinātājus, draugus, skolotājus un paraugus – sava tēva, mātes, brāļu un māsu vietā. Un tie ar bezrūpīgu vieglumu noārdīs to, kas mājās ar tādām pūlēm uzcelts. Vecākiem ar visu savu spēku jācenšas darīt mājas par vietu, kur bērns ir laimīgs un par kuru visas viņa vēlākās dzīves laikā viņam paliktu patīkamas atmiņas. Ja bērns labi audzināts, viņa laimei nemaz nevajag daudz. Ja tas atstāts novārtā, vecākiem var patiešām klāties grūti. Visbiežāk tā būs sastapšanās ar viegli uzbudināmu, kašķīgu un pasaulīgu garu.*

Mīlestībai, tāpat kā sodīšanai, nepieciešama fiziska izpausme. Nekas tā neapliecina mīlestību kā pieskāriens. Tas ir pirmais komunicēšanās veids zīdaiņa vecumā; glāsts bērnam vienmēr izsaka vairāk par vārdiem. Tēva un mātes klēpim jābūt bērna iemīļotai vietai. Mūsu mīlestībai bez kautrēšanās jābūt “apskāvienu mīlestībai”, kā izteicies kāds bērns. Paradoksāli, bet stingra un pat barga disciplīna iet roku rokā ar apskāvienu mīlestību. Jo abās bērns izjūt vecāku rūpes un uzmanību.

Sestdienas rīti mūsu ģimenē ir “glāstu laiks”, jo tā ir diena, kad atļauts palikt gultās ilgāk. Mūsu jaunākais ceļas agri, un, tiklīdz pamodies, uz pirkstgaliem ienāk paskatīties, vai mēs jau esam nomodā. Pamanījis kaut vienu pusatvērtu aci, viņš ielido pie mums gultā, paziņodams: “Glāstu laiks!”

Šie mirkļi paiet pārāk ātri. Mums tie jāizmanto. Savā tēvu dienas vēstījumā Džons Drešis (Dresches) gudri norāda: “Tagad ir laiks mīlestībai. Rīt mazulis vairs nebūs šūpojams, trīsgadīgais vairs neprasīs: `Kāpēc?`, skolniekam nebūs ne jāpalīdz mācībās, ne arī viņš vedīs mājās jautrus skolas biedrus. Rīt pusaudzis jau pieņems lielus lēmumus.”

Stāsta, ka Sjūzena Veslija stundu nedēļā pavadījusi divatā ar katru no saviem deviņpadsmit bērniem. Tas varbūt norāda uz galveno faktoru, kas vajadzīgs, lai izpaustu savu mīlestību bērniem: laiks. Mēs varam mīlēt savus bērnus, neizdot naudu, bez smalkas sagatavošanās un visādiem greznumiem. Bet mēs nevaram parādīt mīlestību, tam neveltot laiku. Ne spontāni, atkarībā no noskaņojuma, ne krampjaini, ar vienu aci raugoties pulkstenī, bet regulāri un dabiski. Šodienas vecāki ir daudz vairāk gatavi neierobežoti dot bērniem no sava naudas maka, taču no sava laika viņi dod negribīgi. Šī ir īpaši tēvu kļūda, kas biežāk aizņemti ar savu veiksmi, stāvokli un karjeru.

Ko lai saka par tēvu, kas izvairās no pienākuma morāli un garīgi audzināt savus bērnus, bet nopūlas, lai gūtu labklājību vai cienījamu stāvokli, uz kuru pienākums viņu nav aicinājis? Kas viņam licis izvēlēties tādus dzīves apstākļus, kas traucē rūpēties par bērnu garīgo labklājību? Kas var attaisnot tādu viņa dzīšanos pēc panākumiem un pasaulīga ieguvuma, ka nepaliek laika ģimenei? Tas neko nezina par tēva pienākumu un cieņu, kas nav gatavs ziedot jebkuru naudu un laiku, lai pildītu savu tēva un mājas galvas uzdevumu. Kristietis tā Kunga dienu veltī atpūtai no pasaulīgas darbošanās; viņš zina, ka Dievs tādēļ svētīs sešu darba dienu pūlēšanos. Līdzīgi arī tēvam katru dienu kāds mirklis jāatrauj no darba, lai kalpotu Dievam pie saviem bērniem. Tāda darba auglis būs saldāks par jebkuru ieguvumu. Nodevies šim pienākumam, viņš jo drošāk var gaidīt uz palīdzību un aizsardzību no augšienes.*

Atvēlēt laiku bērniem nenozīmē visu laiku būt viņu rīcībā un nepārtraukti viņiem līdzdarboties, lai gan reizēm var darīt arī tā. Taču tikpat vērtīgi – un tas bērnu parasti visvairāk iepriecina – ja viņus iesaista kādās vecāku nodarbēs. Manam tēvam patika medīt un zvejot, un mēs stundām ilgi bridām viņam līdzi pa mežiem vai sēdējām laivā. Mēs to neizjutām kā izstrādātu “laika pavadīšanu ar bērniem”. Viņš vienkārši darīja to, kas viņam patika, un mūs tajā iesaistīja.

“Klau, dēls, vai gribi nākt man līdzi uz pilsētu?” Varbūt vienkārši bija jānopērk dārza grābeklis. Jāiet šā vai tā. Kāpēc ne kopā ar bērnu? Šādi mazi mirkļi – dabīgi, spontāni veidi, kā iesaistīt bērnu savās aktivitātēs – saista kopā vecākus un bērnus mīlestības saitēm. Mēs pēc vakariņām bieži braucam uz veikalu pēc saldējuma konusiņiem. Varētu jau iegādāties veselu kasti saldējuma un to pasniegt pie galda, bet pats brauciens, iespēja katram sev izvēlēties pēc savas garšas un sarunas ceļā ir jauks laiks visai ģimenei. Tas nav vienīgi pienākums “veltīt laiku bērniem”. Tas sagādā prieku visiem.

Vairums vecāku nekad neaizliedz saviem bērniem dzīvei nepieciešamo – labu ēdienu, apģērbu, pienācīgu medicīnisko aprūpi, izglītību. Patiesībā šodien ir tendence šais lietās iet tālāk par nepieciešamību. Vecāki grēko, dodami savu bērnu rīcībā pārāk daudz materiālo labumu, bieži vien tā mēģinādami izpirkt to, ka nedod viņiem sevi pašus. Dabīgā mantkārība bērnā jāierobežo ar atturību un disciplīnu. Viņam jāmāca, ka labklājība ir iemesls pateicībai, došanai Dieva darbam un palīdzībai tiem, kas mazāk veiksmīgi, nevis lai dižotos un apmierinātu katru savu iegribu. Ja bērns redzēs dižošanos savos vecākos, tad šī mācība būs gluži bezcerīga. Vecākiem, kas dzīvo vienkāršībā, nebūs grūti pateikt “nē”, kad bērnu prasības jāiegrožo.

Kristīgu ģimeņu bērniem jāmācās, ka tas nav svarīgākais, vai mēs to varam atļauties, vai ne. Daudz būtiskāk ir, vai tas Kungs atbalsta šādus izdevumus, jo Viņš ir Kungs arī par ģimenes finansēm. Pat finansiāli labi situētiem vecākiem nav jādod saviem bērniem nesaprātīgi lieli personīgi materiālie labumi. Tie pārāk viegli kļūst par lētu atvietotāju jums pašiem, un tad nav jābrīnās, ka izaug bērni, kas pārāk pieķērušies lietām, bet ir nevarīgi personiskajās attiecībās. Pusstundu ieklausīties bērnā vai ģimenes kopīgas pusdienas ārpus mājas daudz vairāk apliecinās patiesu mīlestību, nekā kaudze rotaļlietu bērna skapītī.

Humora izjūta ir nepārvērtējama veiksmīgas ģimenes dzīves sastāvdaļa. Humors nostāda lietas perspektīvā. Mēs dažreiz esam tā iegrimuši sīkumos un ģimenes dzīves juceklī, ka ir vajadzīgs humora piesitiens, lai ieraudzītu sevi un savu situāciju no jauna skatu punkta.

Kādu vakaru māte iesauca mūsu jaunāko dēlu istabā, lai mazgātos un postos uz gulēt iešanu. Viņš žēlojās, ka citi vēl paliekot ārā spēlēties, kāpēc gan viņš nevarētu paspēlēties mazliet ilgāk. Zēns aizgāja uz savu istabu ne visai priecīgā noskaņojumā. Nākamajā mirklī mēs izdzirdējām, ka viņš, pakāpies uz krēsla, sauca kā cirka bļāvējs:

“Hei, hei, nāciet skatīties varenu izrādi `Lielais Prieka Sabojātājs`, arēnā Mammīte!” Bija ļoti grūti saglabāt drūmu noskaņu pēc tāda priekšnesuma.

Attiecībās ar bērnu jāievēro pieklājība. “Paldies” un “lūdzu” ir tikpat nepieciešami sarunā ar bērnu, kā ar saviem draugiem. Sirsnīgi vārdi ir kā vasaras lietus augošam bērnam. Vecākiem vajadzētu ieklausīties savos vārdos, kad viņi runā ar bērniem. Ne rājoties un izkliedzot pavēles kā seržantam, bet uz laipnu, bet stingru attieksmi parasti sagaidāma pozitīva atbilde.

Šie ieteikumi nav ne normatīvi, ne izsmeļoši; tie tikai ilustrē to, ka mīlestība veidojas no mazām lietām. Tas var būt brīdis kopā, garāmejošs apkampiens, izbraukums uz laukiem, pēcpusdiena pludmalē, dziesma pie vakariņu galda, kompliments par jauno draugu, lūgšana par labu dienu skolā, žurnāla nolikšana lai ieklausītos, matu pabužināšana, asaras noslaucīšana, “Ar labu nakti!” gulēt ejot.

Būt par vecāku – tā ir apbrīnojama atbildība. Dievs mūs ir nodrošinājis ar skaidrām instrukcijām, lai mēs ar to tiktu galā.

Vecāki! Māciet. Disciplinējiet. Mīliet. Tā jūs savus bērnus svētīsiet. Tā viņi izaugs par svētību citiem un par godu savam Kungam.

5. nodaļa

Dieva iedibinātā kārtība vīriem

Pajautājiet parastam vīram: “Vai tu mīli savu sievu?” un saņemsiet gatavu atbildi: “Bez šaubām! Protams, mīlu!”

Tā sakot, viņš domā savas jūtas pret viņu vai varbūt savus darbus, kā viņš par sievu rūpējas. Taču Pāvils domā ko citu, kad saka: Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis savu draudzi, pats nododamies viņas labā… Vīri, mīliet savas sievas un neesiet skarbi pret viņām (Ef.5:25; Kol.3:19). Šo mīlestību nemēra ne ar jūtām, ne ar darbiem. Tā nozīmē sevis upurēšanu.

Vīrs, mīli savu sievu –

UPURĒJIES VIŅAS DĒĻ

Jaunās Derības valoda ir grieķu valoda. Trīs dažādi un atšķirīgi grieķu vārdi angliski tulkoti ar vienu vārdu “love” (latviski: mīlestība). Eros nozīmē mīlestību kā kaisli, jūtas, tieksmi; no tā nāk vārds “erotisks”. Šis vārds Jaunajā Derībā nekad nav sastopams, tomēr tā ir vārda “mīlestība” galvenā nozīme ikdienas lietojumā. Phileo nozīmē mīlestību kā pieķeršanos un rūpes; no tā nāk vārds “filantropija”. Šo vārdu Jaunā Derība lieto taupīgi. Agape nozīmē mīlestību, kuru mēra ar upuri. Tas ir pārsvarā lietotais Jaunās Derības vārds, lai aprakstītu Dieva mīlestību un to mīlestību, kuru Viņš izraisa cilvēkos. Par šo mīlestību runā Jāņa 3:16, Romiešu 5:5 un 1.Korintiešu 13. Šo vārdu agape Pāvils lieto, sakot: Vīri, mīliet savas sievas. Un viņš noteikti domā mīlestību, kas gatava upurēties, jo tālāk turpina: …tāpat kā Kristus ir mīlējis savu draudzi, pats nododamies viņas labā (Ef.5:25).

Šeit mēs sajūtam Dieva iedibinātās kārtības garīgās saknes. Pirmajā mirklī pamanām, ka vīram un tēvam ir dota autoritāte pār sievu un bērniem, un tas vīrietim šķiet kā augsts sēdeklis: “Es esmu kungs savā pilī, suverēns valdnieks un īpašnieks.” …Bet jāparaugās dziļāk. Jo dievišķā autoritāte, kas piešķirta vīram un tēvam, ir modelēta pēc Kristus. Un Kristus autoritāte sakņojas sevis upurēšanā. Tikai pēc Golgātas Viņš nāca pie mācekļiem, teikdams: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes” (Mt.28:18). Kristus autoritāte, un tādēļ arī vīra un tēva autoritāte, nav cilvēciska un miesīga. Tā nenozīmē, ka viena persona valda pār citām. Tā ir dievišķa un garīga autoritāte, kas sakņota sevis upurēšanā.

Tas visredzamāk izpaužas, vīram uzturot ģimeni. Mūslaiku morāles sabrukums saistīts ar to, ka vīri viegli atdod šo savu atbildību sievām. Strādājošas sievas un strādājošas mātes ir kļuvušas par mūsu kultūras neatņemamu daļu, un mēs pat vairs neapzināmies to kā atkāpšanos no dievišķās kārtības, ne arī ģimenes dzīvi iznīcinošo efektu.

Ģimenes uzturēšanas rūpes gulstas uz vīrieti. Sievietei ir prieks šo nastu pārvilkt uz saviem pleciem, jo viņas raksturā ir tieksme būt vērīgai pret materiālām lietām. Taču šī nasta viņai ir pārāk smaga. Vīrietim ir doti stiprāki pleci; viņam dabīgi ir lielāks intelekta spēks, kas palīdz pastāvēt zem šo rūpju spiediena. Sievietes sirdi vieglāk sabiedēt un nomākt. Dievs viņu tādu radījis. Un tādēļ arī viņu pasargājis no atbildības par ģimenes uzturēšanu.*

Rūpīga un uzticīga materiālo labumu pārvaldīšana piedienas sievietei; smags darbs un raizes, lai šos labumus iegūtu, piedienas tikai vīrietim. Taupīgums, saimnieciskums un uzticamība materiālo lietu aprūpēšanā ir sievietes mājsaimnieces tikumi; nemierīga darbošanās, lai saglabātu ģimenes ekonomisko labklājību, ir vīrieša uzdevums. Rūpes par bērniem un mājas saimniecības vadīšana ir nasta, kas likta uz sievietes pleciem, un tas ir pietiekoši nopietns uzdevums. Lai tikai vīrs pilda savu ģimenes apgādnieka pienākumu, tad sievai nebūs pamata uzņemties vairāk, nekā viņai atvēlēts.*

Nekur citur mūsu vergošana materiāliem mērķiem neparādās tik nekaunīgi, kā naivajā uzskatā, ka sievai jāstrādā, lai uzturētu ģimenei normālu dzīves līmeni. Neviens saprātīgs cilvēks nenoliegs, ka mēdz būt šādas nepieciešamības gadījumi. Bet ir novērojams, varbūt pat vairumā gadījumu, ka sievas ienākumi aiziet greznībai, bez kuras ģimene varētu iztikt. Strādājoša sieva parasti arī parāda mazāk saimnieciskuma mājās, tā mazinot pašas nopelnītā patieso ekonomisko ieguvumu. Taču nekādi ienākumi nevar atsvērt ģimenes zaudējumus, sievai un mātei izšķiežot savu enerģiju ārpus mājas. Labāk lai vīrs raugās, ka viņš var pienācīgi apgādāt savu ģimeni. Ja vīrs darbojas saskaņā ar savu aicinājumu un tomēr nopelna pieticīgus ienākumus, tad arī vienkārša dzīve nav apkaunojoša Dieva acīs. Kauns ir dēļ kāres pēc materiālām lietām atmest dievišķo kārtību, kādu Dievs iedibinājis ģimenes labklājībai. Tāpat kā draudze  raugās tikai uz Kristu, lai saņemtu visu nepieciešamo, tā arī sieva un bērni saņem visu savām materiālajām vajadzībām caur vīra uzticīgo kalpošanu. Ja vīram savu draugu priekšā jāatsakās no kaut kā, ierobežojot savas ērtības, lai apgādātu ģimeni, tas ir tieši tas, uz ko Dievs viņu aicina. Tas tikai ilustrē, kā vīram aizliegt sevi – tas ir, izrādīt mīlestību, atsakoties no sava egoisma, sava lepnuma un savām ērtībām, lai kalpotu ģimenei.

Vīram un tēvam, kas nopietni uztver savu lomu Dieva iedibinātajā kārtībā ģimenei, jādara par īstenību Jēzus vārdi: “Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man” (Mt.16:24). Dievs saka, ka vīram vajag mīlēt savu sievu. Bet tā ir agape mīlestība, kaut kas vairāk nekā dabīgā mīlestība starp vīrieti un sievieti. Tā ir reta un dievišķa puķe, kas izaug tikai tur, kur ir sevis aizliegšana, upurēšanās un nodošanās līdz pat nāvei. Tādējādi Dieva Vārds vīriem – mīliet savas sievas – ietver sevī aicinājumu radikāli sekot Kristus ciešanām, Krusta sekošanu.

Tagad kādam var šķist, ka tāda mīlestība ir tik reta un garīga, ka diezin vai var sniegt sievietei to siltumu, mierinājumu un iedrošinājumu, kas viņai vajadzīgs dzīves un laulības ikdienas notikumos. Bet pavērosim, cik tā patiesībā ir gudra un reāla.

Vīrs, mīli savu sievu –

RŪPĒJIES PAR VIŅAS GARĪGO LABKLĀJĪBU

Vīrs, kas mīl savu sievu saskaņā ar Rakstiem, viņas garīgās vajadzības uzskata par prioritāti. Viņa pirmās rūpes ir, lai sieva būtu pareizās attiecībās ar to Kungu. Viņš saprot, ka visa viņas laime un piepildījums kā sievietei, sievai un mātei jāceļ uz droša pamata, uz attiecībām ar Jēzu. Tas nenozīmē tikai dievbijīgu piekrišanu cilvēka “vajadzībai pēc reliģijas” vai “garīgam viedoklim”. Tā ir praktiska un dziļa Kunga Jēzus Kristus atzīšana. Ja tas Kungs paredzējis, ka vīram jāveicina sievas attiecības ar Jēzu, vai tas nav iemesls priecāties abiem? Kā gan vēl labāk vīrs viņai varētu parādīt savu mīlestību?

Vīra augstākais pienākums ir rūpēties, lai sieva būtu svētīta. Viņa paraugs ir Kristus, kas sevi ziedoja par svētību savai draudzei. Viņam ne vien sieva jāvada kristīgā dzīvošanā, bet arī jādara viss, kas viņa spēkos, lai viņa saņemtu pilnīgu Dieva svētību draudzē. Mājās ar lūgšanām un saviem vārdiem viņam jāuztur sievas gars, jāveicina viņas garīgums un pieaugšana kristīgā atziņā. Nevienam kalpotājam nav tiesību dot sievietei garīgu padomu pret viņas vīra gribu. Pat ģimenes mācītājam – kuru par tādu atzinis mājas galva – jāsargās uzņemties to pārraudzību un rūpes par sievu, kas piederas vīram. Ja viņš iejaucas nevietā, vīram ir tiesības viņu noraidīt. Vīram ir jāatstāj viņa atbildības daļa par visu ģimenes locekļu garīgo veselību. Bet vīram ir arī jāļauj izjust šīs atbildības nastas smagumu. Tāpat kā draudzes vadītājam ir jāzina visu viņa pārziņā esošo stāvoklis, tā arī ģimenes galvai jābūt skaidrībā par savu saimniecību. To no viņa sagaida gan cilvēki, gan Dievs. Uzslava vai pārmetumi viņa sievai – viņas tikumiem vai kļūmēm – vistiešākā veidā attiecas uz viņu.*

Nav iespējams, nedz arī pareizi, ja kādam citam uz zemes būtu lielāks iespaids uz sievas garīgo veselību, nekā viņas vīram. Neatkarīgi no tā, vai viņš to apzinās vai ne, viņa attieksmei pret sievu ir neizmērojamas sekas, labas vai ļaunas. Tas ietekmēs viņas iekšējo būtību. Garīdznieka liekulība kādu laiku vēl var nest labumu, bet ar vīru tas nav iespējams. Viņš nevar noslēpt no sievas to, kāds īstenībā ir. Savās mājās vīrs nevar būt liekulis. Ja viņa izturēšanās pret sievu slepus ir negodīga, nekas nespēs atsvērt demoralizējošo iespaidu. Lai viņš labāk neapgrūtina savu sirdsapziņu ar slepenu vainu, varbūt pat visa mūža garumā, par kuru sieva nedrīkst runāt ne ar vienu cilvēku pasaulē. Lai neapcietina savu sirdi pret šo maigo būtni, kas ir viņam pilnīgi uzticīga. Lai viņš aizliedz sevi, gatavs viņu sargāt un lolot.*

Vīram jārūpējas par sievas svēttapšanu. Lai to varētu, viņam jātic, ka viņa ir svēta. Viņa tāda ir, būdama kristiete. Sieva ir uzticēta viņam kā svēta būtne. Vīra pienākums ir viņu ne tikai saglabāt svētu, bet šai svētumā nostiprināt un ļaut pieaugt. Neviens sievai garīgās lietās nevar būt lielāks traucēklis par pašas vīru. Bet neviens arī nespēj tā veicināt viņas visa veida pieaugšanu, kā vīrs. Dievs vīru ir licis par kanālu svētībām no augšienes. No vīra mutes viņai jādzird, ko viņš saņēmis baznīcā viņu kopīgajam labumam (skat. 1.Kor.14:35). Iespējams, viņa atpaliek no viņa kristīgā izpratnē. Varbūt ir kāda pretestība glābšanas ceļā. Vīrs savā pieredzē jau šo ceļu nostaigājis. Lai tas viņu nebiedē un nesarūgtina, nedara aizspriedumainu pret sievu. Lai ar vislielāko stingrību un maigumu viņš turas pie tā, kas labs. Caur viņu Dievs apgaismos sievu, mainīs viņas prātu un vadīs pareizā ceļā. Velns ienes nesaskaņas starp kristiešiem. Lai vīrs ir modrs, ka šādas nesaskaņas nerada viņa sirds atsvešināšanos no sievas. Viņš nedrīkst uzskatīt sievu kā sev tālu stāvošu ticības lietās. Viņam jāatzīst dievišķās vienotības saite kristībā. Bez tam viss, kas stāv starp viņiem, ir otršķirīgs. Lai viņš noraugās uz savu sievu ar priecīgu domu: “Es esmu likts, lai svētītu viņu. Ne vien lai darītu laimīgu šeit, uz zemes. Man sevi jāziedo viņas mūžīgajai labklājībai. Man viņa jāmīl tā, kā Kristus mīl draudzi.”*

Vīrs, kas nopietni uztver savu lomu Dieva iedibinātajā kārtībā ģimenei, negaida, lai sievas attiecības ar Jēzu būtu garantētas. Viņš arī neizvairās no atbildības, svētulīgi teikdams: “Tas attiecas tikai uz viņu un Dievu”. Viņš atzīst Dieva aicinājumu būt par sievas garīgo “galvu”. Kā Kristus atbild par draudzes vajadzībām un augšanu, tā vīrs atbildīgs par sievas un ģimenes garīgajām vajadzībām un pieaugšanu. Šīs paralēles nepārprotami apliecinātas Efeziešiem 5:25-33.

Vīrs, mīli savu sievu –

STAIGĀ KRUSTA CEĻU VIŅAS PRIEKŠĀ

Bet kā vīrs realizē savu atbildību? Vai uzkundzēdamies savai sievai? Dodams pavēles un raudzīdamies, lai viņa tās pildītu? Vai lasīdams lekcijas par garīgās dzīves principiem? Nē, viņš sevi nodod viņai. Tas nozīmē staigāt Krusta ceļu viņas priekšā. Ar savu piemēru viņš rāda, ko nozīmē nomirt sev. Un to viņš dara ne tikai savas svēttapšanas dēļ, bet arī viņas dēļ. Vārdu sakot, viņš sievu ne “dzen”, pat ne “vada” vārda ierastajā nozīmē. Viņš drīzāk velk viņu pie Kristus, kad pats atļauj Krustam darboties savā dzīvē.

Kā tas praktiski notiek? Iedomājieties ikdienas situāciju. Kad ģimenē izraisās strīds, vīram pirmajam jāpazemojas un jālūdz piedošanu par kaut ko nepareizu savā rīcībā. Tā ir egoisma nāve. Iespējams, sievas vaina ir tikpat liela vai vēl lielāka. Tas nav svarīgi. Vīra aicinājums ir mīlēt savu sievu tāpat kā Kristus mīl draudzi. Jēzus pazemojās zem grēka vainas, kad mēs vēl bijām grēcinieki (Rom.5:8).

Šajā situācijā vīrs nespriež tiesu par sievas grēku un, galvenais, nekalkulē, kāds efekts būs viņa nožēlai uz sievu. Viņš vienkārši iet Krusta ceļu – aizliedzot sevi, atsakoties no savām tiesībām, jo tāds ir Dieva aicinājums vīram. Visas garīgās dzīves un svētību vārti ir grēku nožēla. Vīram kā ģimenes garīgajai galvai jābūt pirmajam, kas nožēlo.

Minētajā piemērā iespējams, ka sieva vīra atvainošanos uzskatīs par pierādījumu savai taisnībai. Tādā gadījumā vīram būs kārdinājums piecelties un paziņot: “Es savu vainu atzinu, tagad tu atzīsti savējo!” Nē, vīrs nevar iet Krusta ceļu ar kādiem aprēķina motīviem. Tas ir Krusta ceļš – un viņš to iet pirmais, ģimenes priekšgalā – jo tāds ir Dieva aicinājums. Svētais Gars viņam ir devis patiesu savu grēku nožēlu, un viņš apzinās, ka nožēla un piedošana ir vienīgā atbilde.

Vīrs, kas sāk lasīt sievai lekciju par viņas pienākumu paklausīt autoritātei, jau ir pazaudējis autoritātes pamatu. Dievs viņu ir aicinājis pildīt savu lomu ģimenē, nevis spriedelēt par sievas pienākumiem.

Mozus bija viens no visu laiku labākajiem vadītājiem. Dievs viņam deva lielu autoritāti. Tomēr Bībele saka, ka viņš bija lēnprātīgāks nekā visi citi cilvēki virs zemes (4.M.12:3). Kad Israēla tauta sacēlās pret viņu, Mozus bēga uz Saiešanas telti un lūdza par to Dievu (4.M.12:10; 16:33). Bet, kad Mozus mēģināja tikt galā ar tautu saviem spēkiem un sadusmojās uz viņiem, Dievs vērsās pret Mozu ar lielu bardzību – pat liegdams viņam privilēģiju ievest Israēlu Apsolītajā Zemē (4.M.20:2-12).

Autoritāte, ar kādu vīrs vada sievu un bērnus, nav viņa paša autoritāte. Tā ir Dieva uzticēta autoritāte. Tā viņam jārealizē gudri un stingri, bet Dievs ir tas, kas šo autoritāti iedibina un uztur.

Ja vīrs redz, ka sieva un bērni saceļas pret viņa autoritāti, viņa pirmajam glābiņam vajadzētu būt pie Dieva. Un tam jānotiek nožēlas gaisotnē:

“Kādēļ Tu nevari nostiprināt manu autoritāti ģimenē? Kas manī ir tāds, kas mani padara par Taviem mērķiem nederīgu instrumentu?”

…ikkatra vīra galva ir Kristus, bet sievas galva ir vīrs… (1.Kor.11:3). Ja sieva nepakļaujas savam vīram, varbūt viņš ir slepeni vai atklāti sacēlies pret Kristu. Tikai tas, kas dzīvo zem autoritātes, var noturēt savās rokās autoritāti. Ja vīrietim ir dumpīga saime, viņam vispirms jāpārbauda savas attiecības ar savu autoritāti – Kristu. Tā var būt pazemības mācīšanās. Tas var vest pie salauzta un sagrauzta gara, pie nožēlas, pie jauna maiguma un lēnprātības pret ģimeni un, lai cik pārsteidzoši, pie jaunas autoritātes – pēc kuras vairs nav jācīnās, bet kas tiek labprātīgi sniegta. Tas tāpēc, ka viņš ir “nomiris sev”, un Dievs tagad var nostiprināt viņa autoritāti ģimenē.

Vai, kad un kā viņa “nāve” mainīs arī ģimeni, tas ir Svētā Gara ziņā. Vīra dzīvei un viņa mīlestībai ir jābūt ik dienas “degošam upurim”, sava egoisma upurim, kuru Svētais Gars var lietot pēc savas nebeidzamās gudrības. Tāda sevis upurēšana ģimenes labā neizbēgami vīram un tēvam nozīmēs ciešanas. Bet tāda ir Dieva griba, un tāds ir Viņa aicinājums. Un tam pāri ir Dieva apsolījums: Ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; BET JA VIŅŠ MIRST, VIŅŠ NES DAUDZ AUGĻU (Jņ.12:24).

Tātad, kad Bībele saka: vīri, mīliet savas sievas, tas vīram nozīmē daudz ko vairāk, kā tikai sajust maigas mīlestības jūtas pret viņu. Tas liek mirt viņas dēļ, tāpat kā Kristus mira par draudzi. No šīs “nāves” Svētais Gars izveidos šai ģimenei augļus: mīlestību, prieku, mieru, pacietību, laipnību, labprātību (labestību), uzticamību, lēnprātību (maigumu), atturību (paškontroli) (Gal.5:22).

Vīrs, mīli savu sievu –

REALIZĒ AUTORITĀTI PAZEMĪBĀ

Vīram Dieva dotā autoritāte ir jāsaglabā. Taču viņam tā nav jāizjūt kā tiesības, bet gan kā pienākums. Viņam nekad nevajadzētu domāt par uzticēto varu atrauti no atbildības, kas nāk reizē ar to. Viņam vajadzētu atzīt valdīšanu kā nastu un panest tās smagumu. Lai kas mājās tiktu darīts, lai tas notiek pēc viņa gribas, jo atbildība gulstas uz viņu. Lai viņš neslēpjas no atbildības, lai vājumā nemēģina to nopurināt – tas nav iespējams. Aiz neīstas labsirdības viņš var upurēt to, ko zina kā labu un glābjošu. Ar to viņš netiek atbrīvots no atbildības par visu, kas viņam zinot notiek ģimenē. Ja viņš pacieš savējos kaut ko muļķīgu un aizvainojošu, viņam nav nekāda attaisnojuma. Velti viņš aizbildināsies, ka atļāvies izlaist stūri no rokām mīļā miera labad; viņš nedrīkst atteikties no atbildības ar ieganstu, ka mēģinājis izvairīties no nesaskaņām mājās. Jo šo atbildību viņam neuzticēja cilvēki, bet Dievs. Vīram jāizvairās no kaitinošas autoritātes demonstrēšanas. Taču visos nopietnos gadījumos viņam stingri, noteikti un gudri jānotur sava mājas galvas stāja.*

Kāda sieva raksta: “Galvenais, neizvairieties no vadīšanas. Neatdodiet grožus mums. Mēs to uzskatīsim par atteikšanos. Tas mūs mulsinās, tas mūs satrauks un liks atkāpties. Ātrāk par visu citu tas aizmiglos skaidro redzējumu, kas mums lika jūs iemīlēt. Ak, mēs gan centīsimies jūs piespiest atteikties no pirmās personas statusa mājās. Tā mūsos ir briesmīga pretruna. Izskatīsies, ka mēs līdz pēdējam ierakumam cīnāmies par noteicošo autoritāti, bet tā ir kā noslēpumaina niša mūsu sirdīs, kuru jums vajadzētu iekarot. Jums ir jāuzvar, jo mēs neesam radītas, lai vadītu. Tā mums ir tikai poza.”

Kaut arī vīram ir autoritāte un atbildība par visu, kas notiek ģimenē, viņam pilnībā jārespektē sievas pienākumu un kompetences sfēra. Tur viņam pienākas tikai kopumā pārredzēt, atstājot tiešo atbildību un autoritāti viņas rokās. Viņa autoritāte no tā necietīs, ja viņš par kādiem jautājumiem prasīs sievas domas un viņas lēmumu. Tas ir tikai saprātīgi jomā, kur viņai ir īpaša kompetence – gluži kā sabiedrības prezidents kādos jautājumos vērsīsies pēc padoma pie nodaļu vadītājiem.

Katram ir tieksme paspīdēt ārpus savām robežām un parādīt savu gudrību, kur to no viņa neprasa. Šeit krīt arī sieviete, kura ir nepacietīga iemest savu vārdu tur, kur sniedzas vīra augstie pienākumi. Te krīt vīrs, kurš iejaucas sīkajās mājsaimniecības lietās, iedomādamies, ka viņš tās izprot labāk nekā sieva.*

Sievai vajadzētu ar cieņu raudzīties uz vīra darbības un autoritātes jomu. Un lai vīrs nenicina sievas vienkāršo darbošanos. Ir ļoti netaisni, ja viņš iedomājas, ka sievas darbs ir tikai nieki vien. Lai viņš atceras, ka viņam sava sieva ne tikai jāuztur; viņam tā arī jālolo un maigi jāizturas pret viņas jūtām. Ja vīrs zemu novērtē sievas darbu un atbildību, viņš tai nodara lielas sāpes, kas nav viegli dziedējamas.*

Kāda mājsaimniece mūsu draudzē pateica gudru vārdu saistībā ar vīra attieksmi pret sievu: “Ir kāds īpašs `vitamīns`, kas vajadzīgs sievas labklājībai. Pat kristiešu mājās tā reizēm trūkst. Vīrietis strādā un pelna naudu. Viņa algas lielums un darba devēja rekomendācija ir viņa vērtības apliecinājums. Mājsaimniecei šāda apliecinājuma nav. Tomēr arī viņa ilgojas pēc novērtējuma un atzinības. Daudzi vīri neapzinās šīs vajadzības dziļumu. Viņi to cenšas aizslaucīt ar: `Bet es taču tevi apprecēju, vai ne?` vai: `Nav taču jāpūlas skriet, kad autobuss noķerts.`”

Salamana pamācībās aprakstīta laba sieva, kas cildenāka nekā visdārgākā pērle… Viņas vīrs… teic viņu: “Daudz meitu un jaunavu dzīvo tiklas un tikušas, bet tu pārspēj viņas visas!” (31:10,28,29)

Vīrs, uzskati savu sievu par dārgumu, kuru tev dāvājis labvēlīgais Dievs. Mīli viņu. Godā viņu. Atzīsti viņas talantus. Novērtē viņas pūles. Esi uzmanīgs pret viņas jūtām. Katru dienu ar maigumu un sirsnību kādā veidā izrādi viņai savu mīlestību. Šis ikdienišķais “vitamīns” darīs laulības dzīvi daudz patīkamāku – viņai un tev.

Vīri, mīliet savas sievas un neesiet skarbi pret viņām (Kol.3:19). Šajos vārdos Svētais Pāvils min kādu vīru kļūdu, kas pārspēj visas citas – skarbumu. Skarbums sagrauj visskaistāko laulību, kas šķiet stāvam kā klints. Vīrs sāk pārāk uzticēties pareizībai savas sirds dziļumos. Viņš nepievērš vairs uzmanību savam runas veidam “mazajās lietās”. Viņš atļaujas būt nevērīgs tur, kur būtu jāparāda vislielākais maigums un cieņa. Ar cieņu viņš izturas pret jebkuru svešinieku. To dēļ viņš pošas savās svētdienas drēbēs. Bet mājās viņš ir pavisam cits cilvēks. Labāk būtu aizvainot jebkuru citu cilvēku pasaulē, nekā to vienīgo, kas viņam sevi pilnīgi nodevusi. Viņa pienākums ir katru dienu iepriecināt viņas sirdi, pastāvīgi sev piesaistot ar mīļu uzmanību un cēlu attieksmi. Ja viņam ir iemesls būt neapmierinātam, lai runā ar viņu par to, esot divatā un pēc iespējas saudzējot viņas jūtas. Visi pārmetumi bērnu klātbūtnē un žēlošanās svešinieku priekšā sagādā sievai rūgtas sāpes. Vēl vairāk, tas mazina viņa paša cieņu.*

Laulība tiek dibināta uz savstarpēju cieņu. Laipnība un pieklājība šo cieņu uztur. Tai, protams, jāplūst no iekšienes. Tā nedrīkst būt sekla pieklājības ceremonija. Tomēr ārējais palīdz, un neviens nenoraidīs labas manieres laulāta pāra ikdienas dzīvē. Tas  neliecinās par vienaldzību un apnikumu, neizskatīsies smieklīgi. Nevērība apģērbā un valodā mājās robežojas ar necieņu. Mēs zinām, ka pastāv saistība starp miesas tīrību un dvēseles skaidrību. Līdzīgā veidā nevērība pret ārējas pieklājības formām ienes nicīgu attieksmi pret cilvēka cieņu un savu pašcieņu.*

Kad Raksti pieprasa, lai ar sievām apietos mīļi un viņas cienītu kā žēlastībā dotās dzīvības līdzmantinieces, vīriem vēl pievienots brīdinājums: lai jūsu lūgšanas netaptu traucētas (1.Pēt.3:7). Sievas pašcieņa var glabāt slepenu, vīra sagādātu ievainojumu; varbūt viņa ne ar vienu par to nespēj runāt. Tomēr augstākais Soģis uzlūko viņas bēdas un patur tās vērā. Kad vīrs svētīgās pārdomās un savās dzīves vajadzībās paceļ acis lūgšanā, tad Dievs liek viņam saprast, kā viņš rīkojies pret savu sievu. Kad viņš to ir ievainojis, tad viņa lūgšanas nevar pacelties pret debesīm. Viņš atrod, ka debesis viņam ir aizslēgtas. Vārdi krīt atpakaļ un nomirst uz viņa lūpām. Kaut kas ir nostājies starp viņu un Dievu, kas traucē tuvoties žēlastības tronim; tās ir sievas bēdas, kuras viņš izraisījis. Dievs aizver savu sirdi viņam, tāpat kā viņš savējo aizvēris pret savu sievu. Viņš ir bijis pret viņu nežēlīgs, tagad nākas pieņemt Dieva nežēlību pret pašu. Viņš varbūt ir apbēdinājis Dieva Garu sievā, un tagad taisnības Dievs liek viņam pašam piedzīvot lielas bēdas. Kāds viņš bijis pret sievu, tā Dievs izturas pret viņu. Viņš nevar samierināties ar Dievu, kamēr mīļi un pazemīgi nebūs izlīdzis ar savu ievainoto sievu.*

Garīgā autoritāte ir paradoksāla. Jēzus teica: ja kāds grib būt pirmais, viņam jākļūst par pēdējo no visiem, par visu kalpu. Viņš šo principu demonstrēja, kad mazgāja saviem mācekļiem kājas. Īpaša nozīme ir vārdiem pirms šīs Jēzus darbības: zinādams, ka Tēvs visu bija licis Viņa rokās… Viņš… ņem priekšautu un apsien to (Jņ.13:3,4). Pilnībā apzinoties savu garīgo autoritāti, Jēzus mazgā mācekļu kājas. Tas ir pareizi pielietotas garīgās autoritātes prototips. Ne lepnums, ne vara, ne pašpārliecinātība, bet pazemība ir garīgas autoritātes avots. Vīra autoritāte pār sievu un bērniem ir Dieva dota, garīga autoritāte. Tās darbības princips tādēļ sakņojas tai pašā paradoksā, ko Jēzus rāda, mazgājot kājas un beigās pie Krusta. Kas ilgojas pēc garīgas autoritātes, tam jākļūst par visu kalpu… jāiet pat nāvē to dēļ, par kuriem viņš ir atbildīgs.

Vīri, mīliet savas sievas! Atstājiet savu lepnumu, savu egoismu, savas “tiesības”. Sekojiet savam Kungam Jēzum līdz pat Krustam, un visu pārmainošā Golgātas mīlestība uzziedēs jūsu mājās!



Kristīga ģimene (saturs un ievads)

Pirmā daļa. Dieva iedibinātā kārtība ģimenei

Otrā daļa. Jēzus klātbūtnes vingrināšana

.